“Kā tu jūties?” Tas ir jautājums, ko katrs no mums dzird un uzdod ja ne katru dienu, tad noteikti gana bieži, lai būtu zināmas tipiskās atbildes – labi, slikti, normāli. Visticamāk, šāda komunikācija par to, kā es jūtos, ir tik pierasta, ka nemaz neprasa paskaidrojumus – atkarībā no tā, ar ko runājam, varbūt pastāstām, kāpēc jūtamies labi, slikti vai normāli. Tomēr ko tas īsti nozīmē un cik daudz pasaka par patiesajām izjūtām? Piemēram, ko nozīmē justies slikti – vai tas nozīmē, ka man sāp galva? Ka esmu ļoti izsalcis? Noguris? Varbūt mani kas nomāc vai satrauc?
Sniedzot psiholoģisko atbalstu, šādus precizējošus jautājumus nākas uzdot gana bieži, un nereti atklājas, ka identificēt to, kas slēpjas aiz “labi” vai “slikti” nav viegli. Tas prasa zināšanas par to, kādas emocijas mums ir, spēju tās atpazīt un nosaukt, un, pirmkārt, tas prasa spēju atzīt, ka arī man šīs emocijas piemīt un es tās mēdzu izjust.
Izplatīts ir uzskats, ka emocijas, jūtas, to izrādīšana un runāšana par tām ir “sieviešu lieta”, turpretī vīriešiem jābūt nosvērtiem, racionāliem, un emociju, it sevišķi tādu emociju kā bailes, skumjas, kauns izrādīšana nav vēlama. Nereti šādu uzskatu pamatā ir pārliecība, ka vīrieši un sievietes fundamentāli atšķiras un vīrieši vienkārši ir mazāk emocionāli nekā sievietes. Tomēr pētījumi to neapstiprina un liecina, ka dzimumu atšķirības emociju izpaušanā ir cieši saistītas ar vecumu, proti, ja pirmajos dzīves gados zēnu un meiteņu pozitīvo emociju ekspresija nav būtiski atšķirīga, tad, kļūstot vecākiem, tā palielinās – meitenēm tās izrādot vairāk.
Tāpat atšķirības ietekmē konteksts, piemēram, meitenes vairāk nekā zēni izrāda pozitīvas emocijas svešu pieaugušo klātbūtnē, savukārt ar vecākiem, zēni un meitenes emocijas izrāda līdzīgi. Kāpēc tā? Visticamāk, tas saistīts ar dzimtes stereotipiem, ko bērni piedzīvo un internalizē jau no mazotnes, piemēram, ka meitenēm jābūt smaidīgām, kārtīgām, paklausīgām, savukārt zēniem jābūt stipriem (jeb neemocionāliem), sāncensīgiem, galvenajiem. Šie stereotipi nostiprināti arī netiešos veidos, piemēram, vecākiem ar bērniem runājot par emocijām, biežāk lietojot emocijas apzīmējošus vārdus, ja saruna ir ar meiteni. Līdz ar to zēni pieaug, ne tikai uzskatot, ka viņiem jābūt mazāk emocionāliem, bet arī nespējot izstāstīt, kas notiek viņu iekšējā pasaulē.
Nereti tas veicina iekšējo grūtību eksternalizāciju jeb izlikšanu uz āru, kas var izpausties kā agresīva uzvedība, vielu lietošana u. tml. Ja, izmantojot tradicionālos depresijas skrīninga intrumentus, sievietēm to nosaka biežāk, tad, iekļaujot “vīriešu depresijas” simptomus – agresiju, aizkaitināmību, vielu pārmērīgu lietošanu, iesaistīšanos riska uzvedībā – atšķirības starp dzimumiem vairs nav novērojamas.
Vīriešu šķietamajai neemocionalitātei var būt visaptverošas sekas. Pirmkārt, tas ietekmē pašus vīriešus, kuri, nespējot savas izjūtas paust un regulēt veselīgos veidos, bieži ķeras pie destruktīvām un pašdestruktīvām metodēm, piemēram, apreibinošu vielu lietošanas. Latvijā alkohola lietošanas traucējumi ir 23,7% vīriešu. Sieviešu vidū šie rādītāji ir vairākas reizes mazāki – 4,1%. Īpaši liels īpatsvars, kas cieš no šādiem traucējumiem, ir jaunu (28,1%) un pusmūža vīriešu (26,0%) vidū. Un tas ietekmē ne tikai veselību, bet arī dzīvību – 2022. gadā 83% pašnāvību izdarījušo cilvēku Latvijā bija vīrieši. Depresija un citas mentālās veselības problēmas, vielu lietošanas traucējumi, agresīva un impulsīva uzvedība, stigma, kas saistīta ar palīdzības meklēšanu, ir tikai daži no faktoriem, kas veicina pašnāvību risku
Tāpat grūtības veselīgos veidos regulēt savas emocijas ietekmē ne tikai vīriešus, bet arī apkārtējos. Ir svarīgi atcerēties, ka emociju paušanai savā būtībā ir sociāla funkcija – tā apkārtējiem signalizē mūsu vajadzības un vēlmes. Izvairoties to darīt vai paužot tikai sociāli pieņemamās emocijas, piemēram, dusmas, mēs faktiski prasām, lai citi spēj nolasīt, kas patiesībā ar mums notiek. Nereti sievietēm, kuras izmanto dažādākas emociju regulācijas stratēģijas, kā arī ir elastīgākas to pielietojumā, jāuzņemas tāda kā moderatora loma, spējot nolasīt vīriešu emocijas un tās nokomunicēt citiem, kurus tās varētu ietekmēt, kā arī attiecībās jāspēj noregulēt ne tikai savas, bet arī partneru izjūtas.
Emocionālā brieduma trūkums ietekmē ne tikai partnerus, bet arī citus tuviniekus. Diemžēl joprojām arī nākas dzirdēt, kā tēvi, kuri ir fiziski vai emocionāli vardarbīgi pret saviem bērniem, saka, ka “mani tā audzināja, tāpēc es arī tā audzinu”. Un patiešām, ne jau aiz ļaunuma bieži tiek nodarīts kaitējums apkārtējiem, bet aiz nezināšanas vai nespējas attiecīgajā brīdī rīkoties citādāk, tāpēc ir svarīgi atcerēties, ka tas ceļš, ko es pazīstu, parasti nav vienīgais iespējamais.
Visas emocijas ir mums vajadzīgas, jo tās pilda noteiktu funkciju. To noliegt nozīmē noliegt daļu savas cilvēcības. Emociju apspiešana un ignorēšana nav emociju regulācija. Iztēlosimies, ka mūsu emocijas ir kastītes, kuras varam atvērt, izpakot, apskatīt un nolemt, ko ar tām darīt. Bet tāpat šīs kastītes var likt plauktiņā un izlikties, ka to vairs nav. Neizbēgami pienāks brīdis, kad plauktiņā vai nu vairs nebūs vietas, vai arī tas salūzīs no pārāk lielā svara. Lai arī ir situācijas, kurās emocijas “jānoliek malā”, piemēram, ja saņemam skumju ziņu, pildot svarīgu darba uzdevumu, tās vajag paņemt atpakaļ un ar tām tikt galā, kad apstākļi to ļauj.
Tas nav viegls uzdevums, it sevišķi, ja prasmes atpazīt un tikt galā ar sarežģītām emocijām neesam apguvuši bērnībā. Tomēr tas ir iespējams, saņemot profesionālu palīdzību. Tās lūgšana neliecina par vājumu vai nevīrišķību, tieši pretēji – tas nozīmē, ka cilvēks uzņemas atbildību par sevi un dara to pilnībā, uzņemoties atbildību arī par savām emocijām un izjūtām, spēju tās regulēt, nenodarot kaitējumu sev vai citiem.
Izmantotie informācijas avoti:
Chaplin, T. M., & Aldao, A. (2013). Gender differences in emotion expression in children: A meta-analytic review. Psychological Bulletin, 139(4), 735–765. https://doi.org/10.1037/a0030737
Chaplin, T. M. (2015). Gender and Emotion Expression: A Developmental Contextual Perspective. Emotion Review, 7(1), 14-21. https://doi-org.db.rsu.lv/10.1177/1754073914544408
Goubet K. E. and Chrysikou E. G. (2019) Emotion Regulation Flexibility: Gender Differences in Context Sensitivity and Repertoire. Frontiers in Psychology. 10:935. doi: 10.3389/fpsyg.2019.00935
Ķīvīte-Urtāne A., Rancāns E., Vinogradova V. V., Kursīte M., Libora I. (2023). Pētījums par psihisko traucējumu un pašnāvnieciskas uzvedības izplatību Latvijā. Pētījuma ziņojums. Rīga: LR Veselības ministrija
Martin L. A., Neighbors H.W., Griffith DM. The Experience of Symptoms of Depression in Men vs Women: Analysis of the National Comorbidity Survey Replication. JAMA Psychiatry. 2013;70(10):1100–1106. doi:10.1001/jamapsychiatry.2013.1985
McKenzie, S. K., Oliffe, J. L., Black, A., & Collings, S. (2022). Men’s Experiences of Mental Illness Stigma Across the Lifespan: A Scoping Review. American journal of men’s health, 16(1), 15579883221074789. https://doi.org/10.1177/15579883221074789