Dažreiz psiholoģijas terminiem kļūstot populārākiem, tie it kā sāk paplašināties un/vai tiek lietoti neprecīzi. Tas šķiet gandrīz neizbēgami. Jo vairāk par psiholoģiju sabiedrībā runājam, jo lielāka iespēja, ka kāda daļa sarunu būs neprecīzas vai romantizētas. Tomēr nekritiska terminu lietošana var radīt pārpratumus un nejēdzīgas sekas. Te īsi iezīmēšu pāris, manuprāt, pārprastas lietas par introversiju.

Introverts vs ekstraverts

Bieži vien publiskajā telpā par introversiju runājam kā par melnbaltu kategoriju – vai nu esam introverti savās alās vai ekstraverti, kas visu laiku grib satikt cilvēkus un ballēties. Tomēr parasti tā gluži nav. Pierādījumu bāze rāda, ka introversija-ekstraversija ir dimensija, kontinuums. Gluži kā cilvēki pasaulē nav tikai gari vai īsi. Mēs esam dažādu garumu un skolā ierindā varējām sastāties skaistā lejupejošā līknē (es gāju skolā, kur ierindā stāšanās sporta stundās bija ārkārtīgi svarīga, shout-out visiem mileniāļiem no Mārupes vidusskolas). Teikt, ka ierindā stāvošo skolēnu vidū var novilkt svītru un apgalvot ‘’visi pa kreisi ir gari, bet pa labi – īsi’’ būtu absurdi.
Tāpat arī varam iztēloties ekstraversiju-introversiju, kur vienā galā ir kāds 100% ekstraverts un otrā 100% introverts, bet mēs pārējie tomēr esam kaut kur pa vidu.

Vai introverti ir kautrīgi?

Introverti var likties kautrīgi, bet kautrība un introversija nav sinonīmi. Kautrīgums parasti saistīts ar sociālo trauksmi, bailēm no vērtējuma, savukārt introversija vairāk ir par to, kā cilvēks reaģē uz stimulāciju. Tas nozīmē, ka introverti var justies saguruši pēc intensīvas socializēšanās, draudzēšanās, viņiem var vajadzēt mazākas kompānijas vai vairāk laika vienatnē, lai justos labi, atgūtu spēkus, bet tas ne vienmēr iet roku rokā ar sociālo trauksmi.

Vai introverti ir nedraudzīgi?

Introversija var izskatīties pēc nedraudzīguma, kādreiz cilvēki to pat interpretē kā rupju. Ja paši esam izteikti ekstraverti, var būt grūti saprast, kāpēc kāds negrib daudz runāties, ik vakaru socializēties, ballēties, kāpēc gan izvēlēties būt vienam, ja varētu būt kopā ar citiem? Bet introvertu priekšroka vienatnei nav vērtējums par citiem. Introvertiem vajag laiku, telpu, lai apstrādātu savas domas, jūtas, lai padarītu lietas vienatnē vai mazākos bariņos.

Protams, tas nenozīmē, ka introverti drīkst būt nelaipni vai tiek atbrīvoti no normālām attiecību gaidām. Rūpes, maigumu, līdzjūtību, interesi attiecībās var izrādīt arī introverti. Ir normāli sagaidīt, ka arī introverti pajautā ‘’Kā tev iet?’’ un spēj aktīvi klausīties.

Uz introvertiem arī attiecas universālas cilvēku vajadzības – visiem cilvēkiem, arī introvertiem, vajag citus cilvēkus! Tuvas attiecības, sarunas, kurās saņemt validāciju, izpratni, draudzību, pieskārienus. Varbūt ne 6 tuvus draugus kā izteiktiem ekstravertiem, bet drīzāk 1 vai 2.

Attiecību veidošanas grūtības noteikti nav introversijas “vaina’’. Tās var būt saistītas gan ar depresiju, gan trauksmi un citām psihiskās veselības grūtībām, gan vienkārši prasmju trūkumu, kas liedz veidot foršas attiecības.