Aizdomāties par šo jautājumu rosināja aizvien biežāk novērotā situācija, kad pie speciālistiem vēršas pacienti ar liekā svara problēmām vai pārmērīgas ēšanas traucējumiem un viņu mērķis ir reducēt aptaukošanos, nevis ārstēt ēšanas traucējumus. Taču, lai efektīvi reducētu traucējumus ilgtermiņā, speciālistam būtu jāiztaujā arī par ēšanas uzvedības paradumiem, lai precīzi noteiktu cēloni un diferencētu kompulsīvu pārēšanos no nerekurentas pārēšanās vai citiem ar ēšanas uzvedību saistītiem traucējumiem. Tuvojas svētku laiks un reizēm katram gadās apēst par daudz, bet vienreizēja nespēja pretoties kārdinājumam nenorāda uz turpmāk aprakstītajiem traucējumiem.

Nereti uzturspeciālistu vai citu ārstu pacienti sūdzas par aptaukošanos, svara pieaugumu vai vēlmi zaudēt svaru, taču gandrīz neviens nesūdzas par ēšanas traucējumiem. Pacienti sūdzas, sakot: “Saprotu, ka man ir liekais svars, man ir vājš raksturs lai ar to cīnītos, tādēļ nezinu ko darīt, kā atbrīvoties no virssvara. Darbā un mājās stresa daudz, regulāri paēst nesanāk…”

Tikai izjautājot sīkāk par ēšanas paradumiem, cilvēks atklāj, ka: “Tieksme apēst šokolādīti pēc darba vairs nav kontrolējama, to nevar pārvarēt, tā ir stiprāka par mani. Kad sāku ēst, apēdu ļoti, ļoti daudz šokolādes vai citu saldumu. Radies liekais svars un ar to cīnos, izmantojot dažādas diētas…”

Kas ir kompulsīva pārēšanās?

DSM-5 (Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders, fifth edition ) ir minēti 3 galvenie ēšanas traucējumu veidi – Anorexia Nervosa, Bulimia Nervosa un kompulsīva pārēšanās (KP) vai binge eating disorder (1.) Statistiski KP ir biežāk sastopama kā anoreksija un bulīmija kopā. Interesanti, ka KP ārstē tikai no 2013. gada, kad šī diagnoze tika iekļauta psihiatrisko diagnožu sarakstā. Neraugoties uz to, ka diagnozes uzstādīšana ir psihiatra kompetencē, sastopoties ar KP psihologa praksē, vērtīgi zināt diagnozes kritērijus, lai prastu pielietot pacientam piemērotāko intervences veidu. Ideālajā variantā ēšanas traucējumu ārstēšana ir starpdisciplināras komandas darbs, kurā ietilpst uztura speciālists, klīniskais psihologs un psihiatrs.

Saskaņā ar DSM-5, KP traucējumus definē atkārtotas pārēšanās epizodes, kas notiek vismaz reizi nedēļā vismaz 3 mēnešus un ir saistītas ar izteiktu diskomfortu saistībā ar pārmērīgu ēšanu. Pārēšanās epizodi raksturo tas, ka noteiktā laika periodā ēd pārtikas daudzumu, kas ir daudz lielāks nekā citi cilvēki jebkad ēstu tajā pašā laika periodā un tādos pašos apstākļos, un otrs kritērijs ir nekontrolējama ēšana šīs epizodes laikā. Citiem vārdiem sakot, cilvēks vairs nekontrolē ko un cik apēd. Šīs pārēšanās epizodes ir saistītas arī ar 3 vai vairākām sekojošām iezīmēm: neparasti ātrs ēšanas temps, ēšana līdz nepatīkamai sāta sajūtai, ēšana neesot izsalkušam vai ēšana vienatnē, kam pievienojas kauna un vainas sajūta. Un vēl – pārēšanās nerodas bulīmijas vai anoreksijas laikā, tā nav saistīta ar atkārtotu kompensējošu uzvedību (piemēram, pašinducētu vemšanu, pārmērīgu fizisko slodzi, badošanos) DSM-5 arī definē KP traucējumu smaguma pakāpi atkarībā no pārēšanās epizožu skaita nedēļas laikā.

Cik tā ir izplatīta?

Trūkst datu par KP prevalenci Latvijas populācijā, bet ASV izplatība ir 2,6% mūža laikā. Citur pasaulē izplatība sieviešu populācijā konstatēta 1,5%, bet 0,3% vīriešu populācijā (ASV attiecīgi 3,5% : 2,5%). Tomēr no visiem ēšanas traucējumu veidiem tieši KP ir visraksturīgākā vīriešu populācijā, bet vīrieši visbiežāk neziņo par simptomiem (6.) Tātad, būtiski atšķiras traucējumu veidi, to komorbiditātes un attiecīgi arī intervences mērķis.

Izcelsme

Runājot par KP multifaktoriālo etioloģiju, tā nav viennozīmīga, jo satur gan ģenētisko, gan psiholoģisko, gan citus komponentus, taču būtiski atcerēties, ka kompulsīva pārēšanās nav gribasspēka trūkums vai rakstura vājums. Ja no pētījumiem zinām, ka pie vainas ir ģenētiskie faktori etioloģijā, tad skaidrs, ka tie gribasspēkam nekādi nepakļaujas.

Dvīņu pētījumos pierādīts, ka pārmērīgas ēšanas traucējumiem iedzimtības aplēses svārstās no aptuveni 41% līdz 57%.

Kā ārstēt?

Pierādījumos balstītos secinājumos konstatēts, ka KP traucējumi nav ārstējams ar diētām. Gluži pretēji – pierādīts, ka diētu ievērošana pastiprina KP simptomu izpausmes. (2.) Nereti sastopos ar šādu priekšstatu savā klīniskā psihologa praksē. Pareizi piemērotas, uzturspeciālista rekomendētas diētas palīdz reducēt lieko svaru, kas ir intervences mērķis aptaukošanās gadījumā, bet aptaukošanās nav tas pats kas kompulsīva pārēšanās.

Kompulsīvā pārēšanās ir termins, ko lieto, lai aprakstītu ārpus kontroles esošus ēšanas paradumus. Kompulsīva pārēšanās ietver gan ēšanu naktī, gan ēšanu pēc sāta sajūtas iestāšanās, tāpat arī impulsīvo ēšanu un citus kompulsīvus ieradumus saistībā ar ēdienu, piemēram, ēdiena slēpšanu vai pat atkritumos izmesta ēdiena ēšanu. Kompulsīva pārēšanās ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma visā pasaulē. Jaunākie Pasaules Veselības organizācijas garīgās aptaujas dati, kurā tika aptaujāti pieaugušie no 14 valstīm 4 kontinentos, atklāja, ka KP izplatības rādītājs dzīves laikā ir 1,4%.

Līdzīgi kā citi ēšanas traucējumi, arī kompulsīva pārēšanās bieži paliek neatpazīti un neārstēti. Psihiatrisko un medicīnisko komorbiditāšu dēļ šīs ēšanas traucējumu veids rada pamatu satraukumam un nepieciešamībai par to runāt.

33 – 83% gadījumu papildus KP diagnozei ir vismaz 1 psihiatriska diagnoze. Biežākās no tām – garastāvokļa traucējumi, trauksme, depresija, atkarību izraisošo vielu lietošana, obsesīvi kopulsīvi traucējumi vai personības robežstāvokļu traucējumi(2.)

Savukārt, aptaukošanās jeb adipozitāte ir pārmērīgs ķermeņa taukaudu daudzums, ko klīniski vērtē pēc auguma un svara attiecības, nosakot ĶMI. Aptaukošanās diagnostikai un pakāpes noteikšanai vecumā no 18 – 65 gadiem izmanto ķermeņa masas indeksu (ĶMI). Liekais svars, no 25 līdz 29,9 kg/m²; aptaukošanās, 30 kg/m² vai vairāk. Aptaukošanās būtiski palielina risku saslimt ar vielmaiņas, sirds – asinsvadu, 2. tipa cukura diabētu un citām hroniskām slimībām. Starp citu, daži pacienti ar KP var būt ar aptaukošanos vai lieko svaru, taču tas nav diagnostiskais kritērijs.

Primāri terapija aptaukošanās gadījumā būs vērsta uz svara samazināšanas intervencēm, taču KP gadījumā primārā terapija attiecas uz emocionālo un ar stresu saistīto traucējumu novēršanai. Diferenciāldiagnostiski KP atšķiras no bulīmijas, jo KP gadījumā nebūs kompensatorā uzvedība – pašinducēta vemšana, laksatīvu lietošana vai cita veida kompensatorā uzvedība. Bet nakts ēšanas sindroma gadījumā polifāgija būs vērojama tieši vēlajās vakara stundās vai nakts laikā.

Ar magnētiskās rezonanses smadzeņu attēldiagnostikas metodes un neirokognitīvās izpētes palīdzību pētījumos konstatētas neiropatofizioloģiskās atšķirības KP un aptaukošanās gadījumā. Runa ir par traucējumiem prefrontālajā garozā, kas saistīti ar emociju un impulsu kontroli pie KP. Tāpat konstatētas arī izmaiņas galvas smadzeņu atalgojuma sistēmā, dopamīnerģiskajās un opioiderģiskajās sistēmās. Kopumā pašreizējie pierādījumi liecina, ka KP var būt saistīts ar kortikostriatālās shēmas nepareizu adaptāciju, kas regulē motivāciju un impulsu kontroli, kas ir līdzīga tai, kas konstatēta citos impulsīvi / kompulsīvu traucējumu gadījumos.

Cilvēki ar KP traucējumiem nereti ir pārņemti ar sava ķermeņa formu un svaru, izjūt nepatiku pret sevi un balsta uz to savu pašvērtējumu. Pierādīts, ka negatīva afektivitāte un garastāvokļa izmaiņas izraisa ēšanas kontroles zudumu dažas stundas vēlāk, tāpēc fokuss intervencē ir uz emocionālajiem aspektiem (2.)

Izmantotie resursi

1. Guerdjikova AI, Mori N, Casuto LS, McElroy SL. Update on Binge Eating Disorder. Med Clin North Am. 2019 Jul;103(4):669-680.

2. The Binge Eating Prevention Workbook: An Eight-Week Individualized Program to Overcome Compulsive Eating and Make Peace with Food Paperback – September 1, 2020 by Gia Marson, Danielle Keenan-Miller, Carolyn Costin

3. American Psychiatric Association: Binge-eating disorder. In: Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders. 5th ed. Text Revision. American Psychiatric Association; 2022:393-97

4. Boswell RG, Potenza MN, Grilo CM. The Neurobiology of Binge-eating Disorder Compared with Obesity: Implications for Differential Therapeutics. Clin Ther. 2021 Jan;43(1):50-69.

5. Clinical guidelines on the identification, evaluation, and treatment of overweight and obesity in adults–the evidence report. National Institutes of Health. Obes Res. 6(suppl 2):51S-209S, 1998

6. Brownley KA et al: Binge-eating disorder in adults: a systematic review and meta-analysis. Ann Intern Med. 165(6):409-20, 2016

7. Keski-Rahkonen A.: Epidemiology of binge eating disorder: prevalence, course, comorbidity, and risk factors. Curr Opin Psychiatry 2021; 34: pp. 525-531.