Kopumā nav tādu ārstniecības veidu, kas derētu pilnīgi visiem, taču biežāk tieši vīrieši izvairās no psihoterapijas vispār, vai to pamēğinājusi paziņo, ka “tas man neder”. Kāpēc tā varētu būt, ka vīriešiem sarunu terapija dažkārt tiešām nestrādā?
Vīrieši sliktāk nekā sievietes atpazīst savas emocijas. (Barrett, et al.2000) Izteikta nespēja, neprasme just emocijas tiek saukta par aleksitīmiju un var piemist ikvienam, neatkarīgi no dzimuma, taču izplatītāka vīriešu vidū.
Terapijas procesā tas var nozīmēt, ka tipiskais process, kur terapeits vienā vai citā veidā jautā:”Ko tu jūti?” var radīt spriedzi un neizpratni. Vīrietis var burtiski nezināt, ko atbildēt, jo nav radis apzināties savas emocijas un runāt par tām.
Iet uz terapiju var būt kā atnākt uz sporta spēli, kurai nezinu noteikumus – ja es nesaprotu, ko nozīmē katra līnija laukumā, kas jādara ar bumbu, es nevaru spēlēt. Gluži tāpat arī speciālista kabinetā ir vienkārši neiespējami sagaidīt, ka cilvēks, saskaroties ar atvērtiem jautājumiem par savām jūtām, spēs uzreiz atbildēt, ja viņam tā ir jauna prakse.
Rekomendācija speciālistiem: ņemt to vērā un palīdzēt klientiem šajā procesā, apzinoties ka vīriešiem var būt grūtāk nosaukt savas emocijas. Dot variantus, skaidrot emociju funkciju un kopumā neatstāt cilvēku vienu spēles laukumā. Varbūt palīdzēs kustība – vadīt terapijas sesiju pastaigas laikā.
Ko darīt kā klientam, esot tādā situācijā: ja es eju terapijā un jūtu, ka mans speciālists mani ‘’atstāj vienu’’ ar plašo ‘’ko tu jūti?’’ – to drīkst teikt savam terapeitam. Piemēram, sakot, man noderētu palīdzība, varbūt varam pamainīt pieeju, varbūt varam iet pastaigā un vienlaikus runāt (tā saucamais ‘‘walk and talk’’). Tāpat var pieminēt, ka man nav ierasts domāt un runāt par emocijām. Tas viss ir ļoti palīdzoši terapijas procesam un speciālists to novērtēs, jo varēs veiksmīgāk ar tevi strādāt.
Vienlaikus jāpiemin, ka vīrieši savas iekšējās izjūtas vairāk izpauž ārējā uzvedībā, nevis sarunās. Piemēram, sports var palīdzēt sakārtot savas izjūtas un mazināt trauksmi. Sporta zāle nav tikai par kačāšanos, bet var būt veids, kā atslēgt prātu no raizēm un atbrīvot ķermenisko saspringumu. Gluži tāpat arī sekss, skriešana, pārgājieni, remontdarbi un pat par folkloru kļuvusī makšķerēšana. Tāpat terapeitisks efekts var tikt sasniegts, baudot un radot mūziku, spēlējot videospēles un darot citas lietas. Notiek psihoregulācija, bet netiek bilsts neviens vārds par savām emocijām.
Uzvedība var netieši spoguļot to, kā jūtos emocionāli, tomēr jāpiemin, tas var nākt ar riskiem – arī viskija glāze ik vakaru ir netieša emociju izpaušana, tāpat kā dusmu izvirdumi lamājoties, sienu dauzīšana un citas destruktīvas uzvedības.
Riski piemīt arī šķietami veselīgām taktikām. Dažkārt, kad sporta zāles apmeklēšana kļūst pārmērīga, ir vērts papētīt, vai tas neslēpj ko būtisku. Tiekšanās pēc iztēlotā ideālā ķermeņa var norādīt, piemēram, uz ēšanas traucējumiem.
Tas gan nenozīmē, ka vīriešiem nav vērts par savām sajūtām runāt. Patiesībā tieši otrādi – spēja nosaukt, verbalizēt emocijas, domas, ir ārkārtīgi būtiska ne tikai savai labsajūtai, bet arī attiecībām ar citiem. Gan mājās, gan darbā ir daudz vieglāk komunicēt, ja spējam laicīgi atklāti pateikt, kas mūsos notiek. Tas palīdz tuvināties ar citiem, mazināt vientulību un veidot noturīgu, drošu, prognozējamu saikni. Tātad, pat tad, ja mūsu pielietotās stratēģijas strādā, lai emocijas iekšēji pārstrādātu, ir svarīgi iemācīties runāt par to, kas tad mūsos notiek. Tas arī ir labs, efektīvs terapijas pasūtījums ar ko doties pie speciālista – vēlēties iemācīties sevi labāk sajust un varēt par to pastāstīt citiem.
Apskati TIEK psihologus un piesakies uz konsultāciju.
Izmantotā literatūra
Barrett, L. F., Lane, R. D., Sechrest, L., & Schwartz, G. E. (2000). Sex Differences in Emotional Awareness. Personality and Social Psychology Bulletin, 26(9), 1027-1035. https://doi.org/10.1177/01461672002611001