Turpinoties globalizācijai, arvien vairāk cilvēku dzīvo pilsētās – ja tagad tā ir nedaudz vairāk kā puse, tad līdz 2050. gadam divas trešdaļas cilvēku būs pilsētnieki (Heilig, 2012). Urbānai videi jau izsenis ir slikta slava kā mentālo saslimšanu, stresa un amorālas uzvedības izraisītājai.

Jau kopš 20. gadsimta sākuma pētījumi rāda, ka pilsētās dzīvojošajiem ir augstāks risks ciest no garīgās veselības traucējumiem salīdzinājumā ar lauku iedzīvotājiem (Faris & Dunham, 1939; Silver, Mulvey & Swanson, 2002; Mair, Diez & Galea, 2008; Kenis & Rutten, 2010).

Neiedziļinoties šajos datos, viegli nonākt pie secinājuma, ka pilsētas ir drauds mūsu labsajūtai un veselībai. Taču ievērojama daļa esošo pētījumu uzrāda asociāciju (konkrētas saslimšanas ir biežāk sastopamas pilsētās) nevis kauzalitāti (pilsētas izraisa konkrētas saslimšanas) (Gruebner, Rapp, Adli, Kluge, Galea & Heinz, 2017).

Nošķirt cēloni no saistības vai vides faktorus no ģenētiskiem pētījumos par pilsētu ietekmi uz mentālo veselību ir sarežģīti, taču pagaidām ir pāragri spriest, ka garīgas saslimšanas samazinātos, ja vairāk cilvēku pārvāktos dzīvot uz laukiem.