Spontāns aborts ir ne tikai bioloģisks notikums.
Tas ir dziļš, negaidīts psiholoģisks satricinājums, kurš bieži notiek tumsā — bez atbalsta.. bez vārdiem.. bez telpas.. ar sāpēm..
Pēc spontānā aborta daudzas sievietes un viņu partneri izjūt sāpes, skumjas, vainu, tukšumu.. Apkārtējie bieži klusē, nezina, ko teikt, kā reaģēt.. un šajā klusumā zaudējums var šķist vēl vientuļāks
Neredzamās sēras
Sabiedrībā šis zaudējums bieži tiek trivializēts.
Sievietei tiek piedāvāti “labvēlīgi skaidrojumi”:
“Vēl būs bērni.”
“Vismaz tas notika agrīni.”
Taču šādas frāzes nepalīdz — tās vēl vairāk izolē sērojošo.
Psiholoģiskā realitāte
Sievietes bieži piedzīvo:
- pēkšņa vientulības izjūta
- skumjas un sēras
- tukšums un nerealitātes sajūta
- šoks un neticība
- ķermeņa pievilšanas izjūta
- vainas sajūta
- kauns
- pašpārmetumi
- izolēšanās, noslēgšanās
- iekšējā mātes tēla graušana
- bezmiegs
- raudulība
Tāpat šis zaudējums bieži aktivizē iepriekšējos ievainojumus – pamestības, noraidījuma jūtas no agrākām pieredzēm.
Tā ir nepabeigta saikne ar vēl neiepazītu, bet jau iemīlētu dzīvību.
Traumatiska pieredze, ko neredz
Spontānais aborts var izraisīt:
- akūtu stresa reakciju,
- pēctraumatiskā stresa traucējumus,
- depresijas, trauksmes traucējumus,
- suicidās domas un uzvedību, paškaitējošas tendences,
- komplicētas sēras
Spontānais aborts tiek skatīts kā dziļu sēru pieredze, kurā tiek zaudēts ne tikai bērniņš, bet arī cerības, sapņi, identitātes daļa. Sievietei var šķist, ka pievīlusi pati sevi, bērnu, partneri
Pašnāvības riski pēc spontānā aborta
Suicīda risks var palielināties īpaši ja:
- iztrūkstošs psihoemocionālais, psihosociālais atbalsts
- dzīves pieredzē bijusi depresijas, trauksmes epizode,
- personības traucējumi
- ja zaudējums netiek atzīts un sērots
Kas nepieciešams?
Svarīgi atzīst dažādās emocijas, nevis tās apslāpēt. Atļaut sev sērot. Runāt. Formulēt pārdzīvojumus. Piešķirt tiem vārdus. Meklēt atbalstu.
Dziedināšana sākas tur, kur ir patiesība – arī tad, ja tā ir sāpīga.
Emocionālās dziedināšanas ceļš :
- Normalizēt sēras kā psiholoģisku reakciju uz zaudējumu
- Pieņemt, ka skumjas nav lineāras
- Ieklausīties sevī – ne laika grafikā vai citu cerībās
- Meklēt profesionālu atbalstu, ja jūti, ka esi iestrēgusi viena
Tu neesi viena.
Tev ir tiesības uz sērām. Uz stāstu, kuru vari izstāstīt. Uz emocionālu klātbūtni. Atbalstu.
Vai Tu jūties saprasta? Vai Tev ir telpa, kur sērot šo pieredzi?
Raksta autore ir klīniskā psiholoģe Elīna Orlovska. Seko viņai Instagram vai uzzini vairāk Elīnas mājaslapā.