Mums ir jātic tam, ko saka citi pieaugušie. Arī tad, ja mums nepatīk, nepiekrītam vai gribam, lai tā nebūtu. Citādi sanāk darīt pāri sev (kāpēc tu izvēlies situāciju, kura ar garantiju tevi sāpinās?) un patiesībā būt arī nelaipnam pret otru cilvēku – ko tu justu, ja kāds pilnīgi ignorētu to, ko tu par sevi zini?
Varbūt šis cilvēks kādā dzīves brīdī tiešām pārdomās. Varbūt arī nekad. Tā vispār nav tava darīšana vai kaut kas, ko tu vari kontrolēt. Citu iekšējās pārmaiņas, it īpaši lielos, vērtību jautājumos, nebūs atkarīgas no tā, cik tu ļoti centīsies un rādīsi, ka ir taču tik jauki, ja ir sieva/vīrs. Otram tas varbūt būs īslaicīgi patīkami, varbūt smacējoši. Taču tavas dzīves mērķis jau nav ar spēku kādu piedabūt kļūt par tavu partneri. Tu esi pelnījis būt ar cilvēkiem, kuri arī grib būt ar tevi.
Scenārijs Nr.1
Tu gribi attiecības, mīlestību.
Tu satiec kādu, kas tev patīk.
Jums kopā ir labi, tu priecājies un sapņo par nākotni.
Viņi saka, ka tu esi labs cilvēks, bet viņi negrib nopietnas attiecības, nav tām gatavi.
Tu paliec, jo ir jau labi, varbūt viņi pārdomās, jo tu nopelnīsi viņu mīlestību, salabosi viņu šaubīgās daļas, parādīsi, cik labi ir ar tevi un tad gan, varbūt, kaut kad… un varbūt tev nemaz vairāk nevajag, ar šo pietiek, labāk nekā nekas, ko tu vispār iedomājies, ko gan citu atradīsi.
Scenārijs Nr.2
Tu gribi attiecības, mīlestību.
Tu satiec kādu, kas tev patīk.
Jums kopā ir labi, tu priecājies un sapņo par nākotni.
Viņi saka, ka tu esi labs cilvēks, bet viņi negrib nopietnas attiecības, nav tām gatavi.
Tu skumsti un dusmojies, bet cieni savas un otra robežas, vajadzības un vērtības, tāpēc laipni atvadies no šī cilvēka un attiecībām.
Tu tici otram un tici sev, ka jūs katrs zināt, kas jums vajadzīgs un dodies uz priekšu, kur būs citi, kuri gribēs to pašu, ko tu.