“Dzīve ir jādzīvo tagad, to nevar atlikt bezgalīgi” I.Jaloms
Citkārt piemirstas, ka dzīvei ir ierobežots laiks
Cik bieži dzirdam sevi sakām – kad būs vairāk laiks.. kad būs vairāk naudas ..kad bērni būs paaugušies.. kad darbā būs citi apstākļi u.c., tad vairāk veltīšu laiku saviem hobijiem.. iepazīšos ar jaunie draugiem.. došos ceļojumā ar ģimeni.. ar partneri aiziesim romantiskās vakariņās.. uzsākšu sen kārotās dejas.. pievērsīšos sev..
Ir situācijas, kad patiešām ārēji objektīvi apstākļi mūs ierobežo. Bet cik bieži bailes slēpjam aiz šķietami racionāliem iemesliem? Un ja bailes, tad no kā? No atraidījuma? Vilšanās? Kauna? Sāpēm? Skumjām? Neizdošanās? Realitātes apzināšanās? Un ja tā, tad kas veidosies? “esmu neveiksminieks”?, “man nekas nesanāk”?, “esmu mazvērtīgs”? , “esmu nevajadzīgs?”..
Cik ļoti sargājot sevi, savu trauslo pašvērtējumu, nereti atsakāmies no iespējām, uzdrīkstēšanās, arī realitātes ieraudzīšanas un mainīšanas.
Reiz kāds pāris teica:
“mēs vairs nekur kopā neejam.. tikai strādājām, audzinām bērnus, dalām pienākumus.. iekšējā frustrācija, neapmierinātība tikai pieaug.. strīdi, kašķi, konflikti – tā ir ikdiena.. emocionāls vēsums.. atsvešinātība.. dziļa vientulība”.
Runājot un analizējot situāciju, vīrs pēkšņi nosaka:
“tagad es sapratu kāpēc.. man ir tik bail ieraudzīt, kas pēc šiem gadiem ir palicis no mūsu attiecībām.. ja nu mums nebūs par ko runāt.. ja nu man nebūs silto jūtu.. vieglāk slēpties aiz pienākumiem un neieraudzīt…”.
Sieva piebilstot nosaka:
“cik ļoti skumji un sirdi plosoši.. bet man šķiet, ka man arī no šī bail…”
Kad baiļu plīvurs atsegts, tad var sākties ceļš atkal vienam pie otra.. un bieži vien tas sākas psihoterapeita kabinetā.
Raksta autore ir klīniskā psiholoģe Elīna Orlovska. Seko viņai Instagram vai uzzini vairāk Elīnas mājaslapā.