Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi (UDHS) sievietēm. Simptomi, hormonālie faktori, unikāli izaicinājumi un ietekme uz sieviešu dzīvi. UDHS ir neirobioloģisks attīstības traucējums, kas tradicionāli tiek saistīts ar grūtībām noturēt uzmanību, kontrolēt impulsus un regulēt aktivitātes līmeni. Gadu desmitiem UDHS izpēte un klīniskā prakse bija galvenokārt vērsta uz zēniem un vīriešiem, radot priekšstatu par UDHS kā pārsvarā vīriešu dzimuma problēmu. Šī vienpusīgā pieeja ir novedusi pie tā, ka meitenes un sievietes ar UDHS bieži palikušas nediagnosticētas, nepareizi diagnosticētas vai saņēmušas neatbilstošu vai nepilnīgu palīdzību. Tomēr pēdējos gados pieaug izpratne par UDHS specifiskajām izpausmēm sievietēm, atklājot dzimumatšķirības simptomātikā, hormonālo faktoru ietekmi un unikālus psihosociālus izaicinājumus, kā arī diagnostikas izaicinājumus un traucējuma ietekmi uz sieviešu dzīvi.
Vēsturiskā Perspektīva un Nepietiekamā Diagnosticēšana
Vēsturiski UDHS pētījumi galvenokārt koncentrējās uz hiperaktīviem zēniem, kuru uzvedība skolā un mājās bija daudz vieglāk pamanāma un traucējoša. Līdz ar to, diagnostikas kritēriji, kas iekļauti slimību klasifikatoros (piemēram, Starptautiskais slimību klasifikators (SSK), ko iesaka lietot Eiropā), tika veidoti, balstoties uz šiem zēnu novērojumiem. Līdz ar to arī diagnostikas instrumenti, (skrīninga metodes, dažādās aptaujas), ko speciālisti (arī Latvijā) izmanto(ja), lai “mērītu” dažādus traucējumus, UDHS gadījumā tika veidoti balstoties pamatā uz zēnu populāciju. Meitenes, kuru UDHS izpausmes biežāk ir saistītas ar neuzmanību un mazāk izteiktu ārēju hiperaktivitāti, neatbilda šim “klasiskajam” UDHS profilam un tādējādi bieži netika identificētas. Dr. Elena Litmane (Ellen Littman), viena no pētījumu pionierēm par dzimumatšķirībām UDHS jomā, savos pētījumos runā par milzīgo plaisu starp slimību kritērijiem, kas balstīti uz zēnu novērojamu uzvedību, un sieviešu patieso dzīves pieredzi. To, kā viņas bieži cenšas ilgstoši slēpt savas grūtības, lai atbilstu sabiedrības gaidām (visbiežāk pat neapzinoties, cik lielu piepūli šim velta). Šī “maskēšanās” un simptomu internalizācija noved pie tā, ka daudzas sievietes paliek bez diagnozes vai saņem to ļoti novēloti – pieaugušo vecumā.
Svarīgi secinājumi no pieaugušo ar UDHS pētījumiem norāda, ka lai gan bērnībā UDHS zēniem diagnosticē 2-4 reizes biežāk nekā meitenēm, pieaugušo vecumā šī attiecība gandrīz izlīdzinās. Pieaugušas sievietes arvien biežāk pašas meklē diagnozi, pateicoties plašākai informācijas pieejamībai un personīgai pieredzes atpazīšanai. Šāda tendence šobrīd tiek novērota arī Latvijā, jo griežoties pie speciālista, lai diagnosticētu UDHS bērnam, zinošs speciālists iegūs informāciju arī no vecākiem par viņu grūtībām bērnībā (īpaši skolā), tā norādot uz iespējamu UDHS arī kādam vai abiem no vecākiem. Bet novēlota diagnoze vai vismaz aizdomas par to nozīmē gadus, kas pavadīti, nesaprotot savu grūtību cēloņus un bieži vien internalizējot negatīvu pašvērtējumu. It īpaši jaunām mātēm, kuras bieži vien saskaras ar grūtībām “tikt galā” ar mātes lomu, kas var novest pat pie pēcdzmdību depresijas vai ilgstošas depresijas gadu garumā.
Simptomu Izpausmes un Atšķirības Sievietēm
UDHS simptomātika sievietēm var būtiski atšķirties no vīriešiem raksturīgās. Sievietēm biežāk dominē neuzmanības simptomi: grūtības koncentrēties un noturēt uzmanību, aizmāršība, dezorganizētība, grūtības pabeigt iesākto, sapņainums. Hiperaktivitāte, ja tāda ir, biežāk izpaužas kā iekšējs nemiers, pārmērīga runātība (hiperverbilitāte), nemanāma knibināšanās (piemēram, matu virpināšana, spēlēšanās ar rotas lietām) vai nespēja atslābināties, nevis kā izteikta fiziska skraidīšana vai kāpelēšana, kas raksturīga zēniem. Šīs izpausmes citiem īsti netraucē ne skolā, ne mājās un bieži vien tiek drīzāk norakstītas uz rakstura iezīmēm (nu viņa mums tāda pļāpīga, aizmāršīga u.tml.).
Emocionālā disregulācija, lai arī formāli nav iekļauta slimību klasifikatoru UDHS diagnostiskajos kritērijos, ir būtisks aspekts daudzām sievietēm ar UDHS. Tā var izpausties kā paaugstināta emocionalitāte, garastāvokļa svārstības, grūtības tikt galā ar frustrāciju un paaugstināta jutība pret apkārtējo kritiku. Lai tiktu galā ar šīm grūtībām un atbilstu sabiedrības gaidām, sievietes bieži pielieto kompensējošas stratēģijas, piemēram, pārmērīgu piepūli (perfekcionisms), rūpīgu plānošanu vai izvairīšanos no situācijām, kas varētu atklāt viņu vājās puses. Šī maskēšanās prasa milzīgu enerģiju un var novest pie izdegšanas. Turklāt sievietēm ar UDHS ir augstāks internalizējošu komorbīdo traucējumu, piemēram, trauksmes un depresijas, risks. Kas nereti tiek ārstēti gadiem (ar antidepresantiem un anti trauksmes medikamentiem), bez būtiskiem uzlabojumiem, jo pamata grūtībām atbalsts netiek saņemts.
Hormonālo Faktoru Sarežģītā Loma
Sieviešu hormonālās svārstības visa mūža garumā var būtiski ietekmēt UDHS simptomu izpausmi un smagumu. Estrogēns un progesterons ietekmē neirotransmiteru, piemēram, dopamīna un norepinefrīna, darbību smadzenēs, kas jau tā ir būtiski traucēti UDHS gadījumā un ir ļoti savrīgi vadības funkciju procesos. Šī hormonālā ietekme ir novērojama dažādos dzīves posmos. Piemēram, daudzas sievietes ziņo par UDHS simptomu pasliktināšanos noteiktās menstruālā cikla fāzēs, īpaši premenstruālajā periodā, kad pazeminās estrogēna līmenis, kas var ietekmēt uzmanību, garastāvokli un pat medikamentu efektivitāti, lai gan jāņem vērā, ka reakcija uz hormonālajām svārstībām ir individuāla un var atšķirties. Arī pubertātes laikā hormonālo izmaiņu sākums var pastiprināt vai mainīt UDHS simptomu izpausmes. Tikmēr grūtniecības un pēcdzemdību periodos notiekošās būtiskās hormonālās pārmaiņas var ietekmēt UDHS simptomus. Papildus tam, jāņem vērā, ka sievietēm ar UDHS, iespējams, impulsivitātes un riska neapzināšanās dēļ, ir daudz lielāks risks neplānotai grūtniecībai. Visbeidzot, perimenopauzes un menopauzes periodā estrogēna līmeņa samazināšanās var izraisīt UDHS simptomu saasināšanos vai pat to pirmo izteikto parādīšanos, kas var novest pie vēlīnas diagnozes. Neskatoties uz klīniskajiem novērojumiem, joprojām trūkst plašu, sistemātisku pētījumu par hormonālo faktoru specifisko ietekmi uz UDHS sievietēm un par optimālām ārstēšanas stratēģijām, ņemot vērā šīs svārstības.
Diagnostikas Izaicinājumi
UDHS diagnosticēšana sievietēm joprojām ir izaicinājumiem pilna. Speciālistu nepietiekamā informētība par UDHS dzimumspecifiskajām izpausmēm, kā arī novecojuši stereotipi var novest pie tā, ka UDHS (it īpaši sievietēm) netiek laikus atpazīts. Diagnostikas instrumenti (skrīninga metodes, aptaujas), kas izstrādāti, balstoties uz vīriešu/zēnu populāciju, var nebūt pietiekami jutīgi, lai uztvertu sievietēm raksturīgās nianses, kas var novest pie nepareizas diagnozes un līdz ar to neatbilstošas terapijas. Bieži vien UDHS simptomus maskē komorbīdi stāvokļi, piemēram, trauksme vai depresija, kas tiek diagnosticēti pirmie, bet pamatcēlonis – UDHS – paliek neatklāts.
Lai uzlabotu diagnostiku, nepieciešama speciālistu tālākizglītība par UDHS specifiku sievietēm, kā arī dzimumsensitīvāku diagnostikas metožu izstrāde un pielietošana. Svarīga ir rūpīga anamnēzes ievākšana, pievēršot uzmanību simptomu attīstībai dzīves laikā, kompensējošām stratēģijām un hormonālo faktoru iespējamai ietekmei.
Dzīves Kvalitātes Ietekme
Nediagnosticēts vai neadekvāti ārstēts UDHS var būtiski ietekmēt sievietes dzīves kvalitāti. Pētījumi liecina par akadēmiskām grūtībām, problēmām profesionālajā jomā, atkarībām, sarežģījumiem attiecībās, kā arī paaugstinātu risku paškaitējošai uzvedībai un pašnāvnieciskām domām/ veiktām pašnāvībām. Sievietēm ar UDHS, kuras ir mātes, īpaši ja arī viņu bērniem ir UDHS, nākas saskarties ar papildu izaicinājumiem. Vadības funkciju un emocionālās regulācijas grūtības var apgrūtināt efektīvu vecāku pienākumu veikšanu. Svarīga ir strukturēta palīdzība un pašaprūpes stratēģiju apguve.
Būtiski ir arī pārskatīt dažus vēsturiskus pieņēmumus par UDHS cēloņsakarībām, kas tika balstītas uz korelatīviem pētījumiem, neņemot vērā būtiskus kritērijus, tostarp mātes iespējamo UDHS diagnozi. Piemēram, Stefana Faraones un kolēģu veidotajā apskatā par UDHS (2024) minēts, ka, lai gan daudzi epidemioloģiski pētījumi sasaistīja mātes atkarības (no nikotīna, alkohola) grūtniecības laikā ar UDHS diagnozi bērniem, pētījumi, kur tiek ņemta vērā arī mātes patopsiholoģija, šādu tiešu cēloņsakarību neapstiprina. Drīzāk šie dati liek domāt, ka mātes UDHS varētu vienlaikus gan palielināt viņas tieksmi un grūtības pārtraukt lietot grūtniecības laikā, gan palielināt risku nodot UDHS bērnam ģenētiski. Līdzīgi, lai gan smaga emocionāla un fiziska nolaidība agrīnā bērnībā, vai nonākšana institucionālā aprūpē (bērnu namos), tiek atzīta par riska faktoru, kas var izraisīt UDHS līdzīgus simptomus, tas tikpat labi var norādīt uz pašu vecāku nediagnosticētu UDHS. Šāda perspektīvas maiņa ir svarīga, lai nevis stigmatizētu mātes, bet gan atpazītu un sniegtu atbalstu arī viņām, potenciāli mazinot riska faktorus nākamajai paaudzei.
Palīdzības/ terapijas iespējas
Efektīvai UDHS pārvaldībai sievietēm nepieciešama holistiska un individualizēta pieeja. Medikamentozā terapija var būt efektīva, taču jāņem vērā iespējamās blakusparādības un hormonālo faktoru ietekme uz medikamentu efektivitāti, lai gan šajā jomā nepieciešami papildu pētījumi. Liela nozīme ir psihoterapijai, īpaši kognitīvi biheiviorālajai terapijai (KBT), kas palīdz identificēt un mainīt neproduktīvus domu modeļus, apgūt emocionālās regulācijas prasmes, uzlabot organizatoriskās spējas un stiprināt pašcieņu. Kā arī UDHS koučings, ar kā palīdzību var mācīties būtiskas dzīvesveida uzlabošanas stratēģijas (regulārs miega režīms, stresa pārvaldības tehnikas, rutīnu izveide u.tml.). Tāpat ir svarīgi attīstīt sevis aizstāvēšanas prasmes (“self-advocacy”), lai spētu efektīvi komunicēt ar veselības aprūpes speciālistiem, izskaidrot savu pieredzi un aktīvi piedalīties terapijas plāna izveidē.
Pēcvārds
Lai gan izpratne par UDHS sievietēm pieaug, joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu. Ir steidzami nepieciešami plašāki, dzimumspecifiski pētījumi par UDHS izpausmēm, hormonālo faktoru ietekmi visos dzīves posmos (pubertāte, grūtniecība, menopauze) un efektīvām, individualizētām terapijas metodēm. Svarīga ir arī dzimumsensitīvu diagnostikas instrumentu izstrāde un validācija, kā arī ilgtermiņa pētījumi par UDHS attīstības trajektorijām sievietēm. Sabiedrības informēšanas kampaņas un speciālistu tālākizglītība ir būtiski soļi ceļā uz agrīnāku diagnostiku un adekvātu palīdzību.
Rakstu sagatavoja: sertificēts klīniskais psihologs, grāmatas “Saprast UDHS” autore, Dana Skara
Atsauces
- Andersson, A. et al. (2023). Depression and anxiety disorders during the postpartum period in women diagnosed with attention deficit hyperactivity disorder. Journal of Affective Disorders, 325, 817–823. https://doi.org/10.1016/j.jad.2023.01.069
- Faraone, S.V., Bellgrove, M.A., Brikell, I. et al. Attention-deficit/hyperactivity disorder. Nat Rev Dis Primers 10, 11 (2024). https://doi.org/10.1038/s41572-024-00495-0
- Hinshaw, S. P., Nguyen, P. T., O’Grady, S. M., & Rosenthal, E. A. (2021). Annual Research Review: Attention-deficit/hyperactivity disorder in girls and women: Underrepresentation, longitudinal processes, and key directions. Journal of Child Psychology and Psychiatry, 62(5), 509–529.
- Kooij, J. J. S., Bijlenga, D., Salerno, L., Jaeschke, R., Bitter, I., Balázs, J., … Asherson, P. (2019). Updated European Consensus Statement on diagnosis and treatment of adult ADHD. European Psychiatry, 56(1), 14–34. doi:10.1016/j.eurpsy.2018.11.001
- Littman, E., Dean, J., Wagenberg, B., & Wasserstein, J. (2021). ADHD in females across the lifespan and the role of estrogen. The ADHD Report, 29(5), 1–8. https://doi.org/10.1521/adhd.2021.29.5.1
- Osianlis, E., Thomas, E. H. X., Jenkins, L. M., & Gurvich, C. (2025). ADHD and sex hormones in females: A systematic review. Journal of Attention Disorders, 0(0). https://doi.org/10.1177/10870547251332319