“Es jau zinu, ko man tur teiks”, “Es jau pati visu laiku sevi analizēju un esmu daudz lasījusi par psiholoģiju”, “Man nav tik slikti, lai ietu uz terapiju”, “Man draudzene ir psiholoģe”. 

Domājoši cilvēki parasti diezgan precīzi zina, kas viņu dzīvē rada stresu un diskomfortu. Taču galvenais izaicinājums zinošiem domātājiem parasti nav problēmu identificēšanā vai analīzē, bet gan spējā sajust un pilnvērtīgi izdzīvot savas emocijas. Tā ir psihes aizsardzība, ko sauc par intelektualizāciju/racionalizāciju.

Piesakies uz psihologa konsultāciju šeit!

Kas ir intelektualizācija?

Intelektualizācija ir psiholoģiska aizsardzība, kuras laikā mēs emociju vietā izmantojam prāta argumentus un faktu uzskaitīšanu. Stāstām sev un citiem par savām pieredzēm, problēmām racionāli, un izvairāmies no emocionālas iesaistes, tādējādi noliedzot savas jūtas. Intelektualizācija norāda uz:

• bailēm no ievainojamības, tuvības;
• pretestību just emociju radītu diskomfortu; ticību, ka nevarēšu izturēt skumjas, vientulību, sāpes, ja par tām runāšu;
• skepsi par iespējamo saikni ar otru cilvēku (psihologu, psihoterapeitu), jo savā ikdienā esam pieraduši ar emocijām tikt galā vienatnē, bez patiesa atbalsta, izpratnes. Iespējams, ikdienā tieši augstu vērtējam savu neatkarību, patstāvību, pašpietiekamību, nepietiekami novērtējot to, cik būtisks un palīdzošs var būt emocionāls tuvums.

Intelektualizācija ir pilnīgi saprotama psihes aizsardzība. Cilvēkiem piemīt dabiska vēlme izvairīties no sāpīgā. Tādēļ mēs arī sarunās neapzināti izvairāmies no tematiem, kas izraisa nepatīkamas vai neērtas emocijas, aizstājot emocionālu dziļumu ar analītisku virspusību.

Tātad diemžēl noskaitīt faktus, kas tev rada stresu, nenozīmē būt emocionāli intelektuālam, nobriedušam. Mums arī ļoti gribētos, lai ar to pietiek, bet nekā.

Intelektualizācijas sekas ikdienā

1. Attiecību kvalitātes pasliktināšanās

Kad izvairāmies no jūtām, mēs attālināmies no apkārtējiem. Sarunas ar tuviniekiem var kļūt formālas, virspusējas un bez patiesas emocionālas iesaistes, tajās nevar nolasīt vēlmi būt kopā ar citiem. Lai gan varam būt klātesoši fiziski, emocionāli esam tālu prom. Kā diplomāti, kuri vienmēr ir darbā. Rezultātā citi pat gribēdami nevar mūs atbalstīt, jo nezina, kas mūsos notiek. Tas rada vientulības sajūtu gan pašam, gan citiem cilvēkiem. 

2. Kas es esmu? Identitātes trauslums

Sevis izzināšana un iepazīšana notiek arī caur emociju atpazīšanu un piedzīvošanu. Ja mēs neļaujam sev just – prieku, bēdas, bailes vai ilgas –, mēs liedzam sev iespēju autentiski iepazīt savu „es”. Rezultātā varam justies kā iestrēguši vai apmulsuši par savu patieso būtību. Ir grūti izdomāt, ko es gribu savā dzīvē pēc gada vai diviem, ja nezinu, kas manī notiek šobrīd, kādi apstākļi veidojuši pašreizējo manu formu.

3. Grūtības baudīt dzīvi – spontanitātes un prieka zaudēšana

Emociju apspiešana vai ignorēšana nozīmē arī ierobežotu spēju just spontānu prieku, rotaļīgumu un dziļas emocionālas saites ar citiem cilvēkiem. Mēs kļūstam pārāk nopietni, pārlieku kontrolējoši, un zaudējam to dzīvīgumu, kas nāk kopā ar autentisku emocionālu klātbūtni. Kad tu pēdējo reizi smējies vēderu turēdams kopā ar citiem? Vai kad tu patiesi padalījies ar draugu un juti, ka viņi skumst ar tevi kopā? 

Kā psihoterapija var palīdzēt?

Psihoterapija nav tikai vieta, kur pārrunāt savas problēmas un saņemt padomus. Psihoterapija ir droša telpa, kur tu vari apzināti un atbalstošā vidē sākt piedzīvot savas emocijas. Terapeits palīdz ne tikai saprast faktus un notikumu cēloņsakarības, bet arī just un izdzīvot tās emocijas, no kurām ikdienā cenšamies izvairīties.

Psihologa vai psihoterapeita uzdevumu lokā ir arī maiga konfrontācija, kad tu vēlies palikt virspusē. Psihoterapeits palīdz virzīties tālāk, neiestrēgstot bezgalīgos domu, faktu lokos. Psihoterapija sniedz iespēju:

• Izjust savas emocijas drošā un atbalstošā vidē.
  
• Iemācīties atpazīt emocijas un to ietekmi uz savu dzīvi.
  
• Apzināties, kā intelektualizācija ierobežo tavu dzīves kvalitāti.
  
• Pakāpeniski nojaukt emocionālo izolācijas mūri gan sevī, gan attiecībās ar citiem.
  

Solis pretim emocionāli bagātākai dzīvei

Kad intelektualizācija tiek atpazīta un soli pa solim pārvarēta, mēs varam dzīvot autentiskāk. Tas izklausās šausmīgi primitīvi, bet emocionāli klātesoši, nobrieduši cilvēki it kā atver sev durvis uz bagātāku, siltāku un patiesāku saskarsmi.

Gan tu, gan apkārtējie ir pelnījuši tuviniekus, kuriem piemīt potenciāls abpusējām rūpēm un emocionālai piesaistei.

Tāpēc psihoterapija nav vienkārši problēmu apzināšana. Tā ir iespēja just.

Piesakies uz psihologa konsultāciju šeit!