Šķiršanos cilvēki bieži piedzīvo kā nozīmīgu zaudējumu. Turklāt ne tikai sociālo saišu ziņā, bet arī individuāli, ja, piemēram, ģimenes veidošana vai laulība bijusi pamatvērtība vai pat galvenā dzīves jēga. Tad sevis izjūta ir saplūdusi ar attiecībām un tām beidzoties sanāk, ka tiek zaudētas veselas daļas no tā, kā sevi jūtam un redzam. Tas padara sērošanu pēc šķiršanās sarežģītu, jo ne tikai jāizsēro attiecību, otra cilvēka zaudējums, bet jāizsāp un no jauna jārada pašam sevi. Tajā pašā laikā, kā daudzas krīzes, kur zaudējumi nāk roku rokā ar ieguvumiem, šķiršanās daļai cilvēku mēdz būt arī iespēja veidot autentiskāku “es”. 

Kas tur tāds, daudzi šķiras

Šķiršanās ir grūta, jo parasti cilvēki, kuri ir ilgtermiņa attiecībās, precējušies, radījuši bērnus, visas šīs lietas augstu vērtē. Ģimene, stabilas attiecības var būt viņu galvenā vērtība, vai viena no pamatvērtībām, kas balsta to, kā uztver sevi un savu vietu pasaulē. Tad šķiršanās ir traģēdija, jo sašūpo manu izpratni par pasauli un var būt neizpratne par sevi – ja jau man tas ir tik svarīgi, kāpēc man tik ļoti neizdevās. Turklāt daļa manas personības tad ir saplūdusi, saaugusi ar šīm vērtībām un to zaudējums sašūpo pašvērtējumu, to, kā sevi redzam. 

Ja dzīvojam kultūrās, kur ģimene un partnerattiecības ir tradicionāli augstu vērtētas, tad piedzīvojam arī kaunu sabiedrības priekšā. Mums publiski nav izdevies atbilst sabiedrības normām, gaidām. Varbūt līdz šim savas attiecības, ģimeni esam piedzīvojuši arī kā nozīmīgu statusa simbolu. Tad šobrīd varam justies nevis neitrāli kā, piemēram, pirms bijām precējušies, bet spiesti būt sociāli mazāk vērtīgā statusā

Ilgstošas attiecībās nozīmē arī veselu sociālu tīklu ar partnera tuviniekiem, kopīgiem draugiem, paziņām. Šķiršanās sašūpo visu šo sistēmu, kas nenovēršami rada izmaiņas un vēl citus zaudējumus. Turklāt, kaut gan šķiršanos parasti uztveram kā notikumu starp tiem, kas bija partnerattiecībās un viņu bērniem, tā rada visdažādākās emocijas arī citiem tuviniekiem. Tad, atkarībā no iesaistīto cilvēku emocionālā brieduma, varam attapties situācijās, kur menedžējam virkni citu cilvēku emociju un viedokļu. 

Praktiskā šķiršanās daļa, kas noteikti tā, par kuru iedomājamies pirmo, kad runājam par šķiršanos, arī bieži nāk ar virkni emocionālu izaicinājumu. Materiālās lietas ir tas, kā izskatās kopīgi plānotā nākotne, sapņi. Tas nav tikai dīvāns, – to pirkām domājot par to, kā vienam sāp mugura vakaros un vajag atlaisties, bet otram vajag arī, lai ciemiņi var apsēsties. Turklāt dīvāns ir zaļā krāsā, jo vienam tā ir mīļākā un otrs gribēja to pirmo iepriecināt. Tāpēc lietas nav tikai to cena vai, kuram vairāk vajadzēs. Tās ir kopīgās dzīves materialitāte. Tad vieglāk saprast, kāpēc tik grūti dalīt mantu.

Protams, cilvēki ir arī vienkārši dusmīgi un mēdz viens otram gribēt nodarīt pāri. Kas arī izklausās banāli, bet realitātē ir grūti izturams, jo konflikti jau pēc šķiršanās pēkšņi nekļūst par tādiem, kā starp svešiniekiem vai kolēģiem – tie ir cilvēki, kuri viens otru visdrīzāk ļoti mīlējuši, redzējuši mūsu viesievainojamākās daļas, bet tagad dusmās mērķtiecīgi grib viens otru sāpināt. Tās ir grūti savienojamas domas, kas rada daudz ciešanu. 

Īpaši sarežģīta un sāpīga šķiršanās ir tad, ja ir kopīgi bērni. Tas nozīmē, ka nav iespējas otru uztvert melnbalti vai pilnīgi izslēgt no savas dzīves. Bērni ir kas neaizstājams un absolūti kopīgs. Turklāt, ja prioritāte ir bērni, tad jau šķiršanās brīdī ir jāspēj turpināt sadarboties, pieņemt kopīgus lēmumus. Tas ir pušums uz locītavas – sāp, bet jāturpina kustēties. Kaut kad arī tas noteikti sadzīs. 

Kā tikt galā

Pēc šķiršanās cilvēki izmanto dažādas stratēģijas, lai pielāgotos jaunajai situācijai un tiktu galā ar izaicinājumiem, kas radušies šķiršanās rezultātā. Tas ietver gan kognitīvus procesus, kur pielāgoju to, kā domāju un kā, vadu emocijas, gan uzvedību, kur apzināti mainu rīcību, lai mazinātu, vadītu vai izturētu šķiršanās stresu. Tātad tās tradicionāli klasificē divās grupās –  kā problēmu risināšanas vai emociju fokusētas stratēģijas. 

Tas gan realitātē nenozīmē, ka cilvēki nevar darīt kaut ko, kas gan risina problēmu, gan palīdz emocionāli. Piemēram, sociālā atbalsta meklēšana var ietvert jebkuru vai vienlaicīgi abas no stratēģijām, atkarībā no vajadzības, kura tiek apmierināta. 

Vienkāršojot – tas parasti nozīmē, ka visbiežāk grūtos brīžos fokusējamies uz vienu no stratēģijām. Mēģinām rīkoties, atrisināt kādu problēmu, piemēram, sašķirot visas bijušā partnera atlikušās lietas atsevišķās kastēs. Iespējams to darām pat emocionāli distancējoties, pievēršoties tikai praktiskajam. Taču varbūt tas kļūst skumji vai rada lielas dusmas un tad vairs nevaru turpināt risināt praktisko problēmu, jo tas dara man pāri. Tad labāka izdzīvošanas stratēģija varbūt ir izraudāties, padauzīt spilvenu vai piezvanīt kādam tuviniekam. Zinot par to, ka tās ir atšķirīgas stratēģijas, varam ar sevi runāt laipnāk, līdzjūtīgāk – nevis, “kas tev ir, sakrāmē kastes”, bet gan pamanīt, ka tagad vajag pauzi no šī pienākuma, jo svarīgāk ir pielietot kādu emociju vadības stratēģiju.

Pēdējā dekādē arvien biežāk šķiršanās kontekstā pētnieki raksta par jēgas veidošanas vai meklēšanas (meaning-making) stratēģiju. Tā šajā kontekstā ir retrospektīvs atskats uz attiecībām, tās pārdefinējot, atrodot veidu, kā konkrēto attiecību pieredzi ieraudzīt nevis kā kaut ko, kas izrāvis gabalu dzīves, bet gan joprojām kā daļu no jēgpilna dzīvesstāsta. Tas ļauj no šķiršanās pat kaut ko iegūt. 

Ko iegūst

Cilvēki pēc šķiršanās runā par zaudējumu, taču, bieži vien arī par ieguvumiem. It īpaši, kad kopš šķiršanās pagājis ilgāks laiks. 

Šķiršanās rezultātā radusies nepieciešamība pārskatīt un pārvērtēt savu dzīvi, personību, nākotnes plānus, mēdz rezultēties autentiskākā un pašam vērtīgākā sevis versijā. Cilvēki jūtas lepni un priecīgi par to, kā spējuši pārdzīvot kaut ko tik grūtu un, kādu sevi izveidojuši pēc šķiršanās. 

Vajadzība atdalīt savu personību no partnera un kopīgajiem dzīves plāniem nozīmē, ka lielu daļu no dzīves vairs nevaru dzīvot inerti, vai deleģējot kādam citam. Attiecību kontekstā tās nav sliktas lietas, ir normāli, ka sadarbojamies apmierinot dažādas kopīgas vai individuālās vajadzības. Taču, kad esam vieni, visa dzīve ir tikai mūsu. Nepieciešamība aktīvi pieņemt visus lēmumus par savu dzīvi var būt brīžiem nogurdinoša un vientuļa, taču dod arī iespēju mums izjust absolūtu aģentūru, varu un varēšanu pār savu dzīvi. Ja spējam to tā sajust, tad varam no šķiršanās pieredzes arī iegūt. 

Ko man darīt

Uztver to kā lielu lietu, ļauj sev sērot un ar līdzjūtību, interesi meklē, ko tas vispār nozīmē būt tev, ja nedzīvo vairs kontekstā ar partneri. Tās vietas dzīvē, kurās šķiršanās izrauj caurumus, ir arī brīvā vieta jaunām pieredzēm, vērtībām, idejām, attiecībām. Pat tad, ja tu to brīvību negribēji – ko tu tagad ar to darīsi? Tā var būt biedējoša doma, bet arī aizraujoša. 

Ja sēras ieilgst, grūti dzīvot, meklē palīdzību pie speciālista.