“Šitā jau tikai mūsdienās, jo tagad cilvēki tādi vāji, mīksti, nemaz nezina īstas ciešanas. Kādreiz taču nebija nekādu depresiju, kādas muļķības.”
Visdrīzāk līdzīgus apgalvojumus ir sanācis dzirdēt arī jums. Varbūt agresīvā un noraidoši tonī, varbūt ar vilšanos vai skumju nopūtu, ka nu gan sabiedrība iet uz galu. Ja tajā brīdī piedzīvojam mentālās veselības grūtības, tad jau esošajām ciešanām pievienojas jauna dimensija – kāpēc no maniem stiprajiem, varošajiem senčiem es pēkšņi esmu vājais posms. Citi varēja un var, ko es te ņemos.
Detalizēti tālāk, bet īsumā – protams, ka kādreiz tā bija gan. Cilvēki cieta, ārstējās, pārdzīvoja, dažkārt neizdzīvoja. Mums ir pieejama ticama informācija, kas to droši ļauj secināt. Vēl jo vairāk – šobrīd arvien vairāk pētījumu norāda uz ģenētisku, pārmantojamu izcelsmi arī mentālās veselības grūtībām. Tātad, ar garantiju kāds tavs sencis arī piedzīvoja ko ļoti līdzīgu tam, ko piedzīvo mūsdienu cilvēks. Panikas lēkmes, milzīga nomāktība, halucinācijas, psihoze, mānija, nevadāma trauksme u.c. pieredzes visdrīzāk tika nosauktas, skaidrotas, ārstētas citādāk (un bieži slēptas), bet nav pamata apgalvot, ka cilvēki bija mentāli veselāki – tādu pierādījumu nav.
Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) 2018.gadā publicēja pārskatu par Latvijas iedzīvotāju veselību simts gadu periodā. Tur redzamie dati arī ļauj secināt, ka kādreiz “tā” bija gan.
Pašnāvību tagad ir vismazāk
Vai tiešām cilvēki kādreiz gan drosmīgi izturēja visas grūtības un pašnāvību nebija vai bija maz?
Pēdējo simts gadu laikā pašnāvības ir diezgan labi pētītas un to skaits tieši būtiski samazinājies. Turklāt, SPKC analizējuši ne tikai pieejamo statistiku, jo tās bieži vien nav vai tā ir nepilnīga, bet arī veco periodiku, analizējot, cik aktuālas bijušas dažādas veselības tēmas. Tas ļauj speciālistiem secināt, ka pašnāvības “reālais problēmas apjoms bija daudz lielāks”, jo tā ir tēma par kuru jau 1930. un 1940.gados daudz raksta, rīko pasākumus, mēģina saprast problēmas izcelsmi. Domājot par to, cik labi pašnāvību izplatība ir dokumentēta, jāpiemin, ka gan mūsdienās, gan senāk nāve pašnāvībā ģimenēs nesa kauna jūtas un, nevēloties notikušo atklāt, ģimene apkārtējiem var teikt, ka noticis ‘’nelaimes gadījums’’, nepieminot pazīmes, kas norāda – patesībā cilvēks pats veicis izvēli pārtraukt savas nepanesamās ciešanas.
Nav arī iemesla romantizēt pašnāvību iemeslus, iztēlojoties, ka “tad jau bija kāds pamatotāks iemesls, nekā mūsdienās” – tur, kur ir zināmi iemesli, tie arī pirms gandrīz simts gadiem ir slimības (tajā skaitā mentālās veselības problēmas un alkoholisms), attiecību problēmas, ekonomiski iemesli.
Rakstniece Austra Skujiņa izdarīja pašnāvību 1932.gadā, noslīcinoties Daugavā 23 gadu vecumā. Pirmsnāves vēstulē Austra rakstījusi: «Ja nevar ticēt ne draudzībai, ne mīlestībai, tad dzīvot nav vērts,». Viņas traģiskā nāve turklāt ģimenē nebija pirmā – arī Austras brālis Arvīds izdarīja pašnāvību. Tas atspoguļo arī mūsdienās pierādītu atziņu, ka ģimenē, kurā jau notikusi viena pašnāvība, ir lielāka iespēja, ka vēl kāds ies bojā pašnāvībā.
Padomju laikā (statistika sākot no 1970.gada) pašnāvību līmenis ir augsts, taču būtiski palielinās 1990.gados, kas varētu būt saistīts ar nabadzību un grūtībām veselības aprūpes pieejamībā pārmaiņu laikā, Latvijai atgūstot neatkarību, jo tas ir laiks kurā pasliktinās daudzi veselības rādītāji. Iespējams arī, ka daļu no pieauguma var skaidrot ar precīzāku statistiku.
Kopš tā laika pašnāvību skaits Latvijā ir samazinājies un ir divas reizes mazāks. Tas šobrīd ir zemākais, kāds tas jebkad bijis pēdējo simts gadu laikā.
Arī kādreiz ārstējās
Mēs īsti nezinām, kā senlatvieši konceptualizēja mentālo veselību un tikai nedaudz zinām par tās ārstēšanu. Piemēram, tautas medicīnas tekstos ir atrodami ieteikumi kā cīnīties ar trakumu. (Vīksna 2011) Statistikas mums nav un par to laiku nekad nebūs, bet pat tik senos laikos pastāv kategorija “trakums”. Tātad tik būtiska novirze no normas, kaut kāda uzvedība, sajūtas, kas mudinājušas meklēt risinājumus.
Pirmā vieta, kur Latvijā institucionāli ārstēja psihiskās saslimšanas dibināta jau 1786.gadā (Trakonams jeb Dollhaus). Apstākļi gan tur bijuši slikti un pamatfunkcija bija uzraudzība, nevis palīdzība. 1862.gadā top pirmā ārstēšanas iestāde. (Vīksna 2011) Tātad jau sen bijuši cilvēki, kuri saviem spēkiem netika galā ar mentālās veselības problēmām.
Kopumā psihiatrisko slimnīcu vai nodaļu un gultas vietu skaits kopš to izveides nemitīgi pieaug līdz 1990.gadiem (ar pauzi 2. Pasaules kara laikā, kad tās visas likvidēja, bet pēc kara atjaunoja). Turklāt cilvēki ārstējās ilgi, paliekot slimnīcā un uz ārstēšanu bija garas rindas. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā gultas vietu skaits ir strauji samazinājies un šobrīd ārstēšanu pēc iespējas veic ambulatori jeb tā, lai nav jāpaliek slimnīcā.
Tātad cilvēki arī kādreiz slimoja un saņēma ārstēšanu un nav nekāda iemesla apgalvot, ka tas bija mazāk izplatīti. Ja spriestu pēc gultas vietu skaita, drīzāk varētu pārsteidzīgi apgalvot, ka sabiedrībā tieši bija daudz sliktāk. Tas pats par sevi gan arī to neliecina, jo tagad daudz ko veiksmīgi ārstējam un cilvēki veiksmīgi funkcionē arī ar diagnozēm, kas kādreiz būtu nozīmējušas ierobežotu dzīvi nemitīgā uzraudzībā.
Tad arī bija depresija un ne tikai
Tas, ko uzskatām par slimību un kā katru no tām definējam laika gaitā mainās. Mēs esam šobrīd pieraduši pie noteikta veida, kā runājām par veselību, kas kādreiz neeksistēja. Turklāt mentālās veselības stigma nozīmē, ka saglabājušās nepilnīgas liecības par cilvēku pieredzēm ar pašu vai tuvinieku mentālo veselību, tāpēc ir ierobežota iespēja arī izsecināt kaut ko no pieejamās informācijas.
Analīze par 1920.gadu periodiku rāda, ka cilvēkiem bija šizofrēnija, sifilisa izraisīta plānprātība, dažādas ar alkohola pārmērīgu lietošanu saistītas problēmas, psihoze u.c. slimības. (SPKC)
Ja interesē ieskats tajā, ko tieši klasificēja kā mentālās veselības problēmu un kā noritēja ārstēšana, tad vērts apskatīties tā laika grāmatas. Piemēram, viens no Latvijas psihiatrijas veidotājiem Latvijā Hermanis Buduls 1911.gadā publicēja grāmatu, kur aprakstīja rakstnieka Jāņa Poruka slimības gaitu. Poruks bija pie viņa ārstējies Psihiatriskajā klīnikā.
Tā bija gan
Ja pierasts par kaut ko nerunāt, aktīvi noliegt tā eksistenci, tad ir šokējoši, ja to pēkšņi “bāž acīs”. Tā ir izplatīta reakcija par marginalizētām, stigmatizētām tēmām. Ātri to atvairīt un atgriezties uz “normālo” ikdienu, kur viss ir tā, kā es jau zināju, ka ir. Doma, ka apkārt ir tik daudz ciešanu, slimību ir ļoti satraucoša. Tā var būt pārāk grūta, jo tad, iespējams, man jāpārvērtē savas pieredzes, kā esmu uzvedies ar citiem. Tas var nozīmēt dzimtas stāstu pārrakstīšanu, ja man par veconkuli, kurš mežā nošāvās, jādomā nevis tikai kā par mītisku tēlu, bet cilvēku, kurš piedzīvoja lielas ciešanas. Turklāt, ko tad tas nozīmē par mani, ja tāda ir mana ģimene?
Tas gan neattaisno nelaipnu izturēšanos pret citiem, protams. Taču, ja sanāk dzirdēt kārtējo “Kādreiz tā nebija!!!”, tad ceru, ka šis raksts noder argumentiem. To, vai citi tāpēc mainīs savas domas, nevar prognozēt, bet vismaz tev būs labāka sajūta, jo – tev ir taisnība, tā kādreiz bija gan.
Izmantotie avoti
parskats-par-latvijas-iedzivotaju-veselibu-100-gadu-perioda.pdf (spkc.gov.lv)
Poruku Jānis savas garīgās dzīves krēslainās dienās
Poruka dvēseles noskaņas krēslainās dienās (1925) (lndb.lv)
atspēkojums 18931582.pdf (lndb.lv)
Psihiatru asociācija: Psihiatrija Latvijā (archive.org)