Kāds no “Tiek” lasītājiem uzdeva jautājumu, ko darīt un kā komunicēt ar vecāka gada gājuma cilvēkiem, kas mēdz pacelt balsi, ir viegli aizkaitināmi un ātri apvainojas? Kad jāvelk robeža, bet kad jāatbalsta vecāka gada gājuma cilvēki?
Nesen pētījumā “Vieni bet kopā? Vientuļi dzīvojošo senioru digitālā (ne)vienlīdzība, rūpes un starppaaudžu attiecības” (turpmāk – EQualCare), kurā es strādāju ar cilvēkiem vecumā virs 60 gadiem, saskāros ar cita veida jautājumiem: kāpēc jaunie mūs nesaprot? Kāpēc viņi nesaprot, ka arī novecos un nevarēs to, ko var šobrīd? Kāpēc viņi mūs neciena un neņem vērā mūsu vajadzības?
Pētījumā EQualCare aplūkojām, kā cilvēki vecumā virs 60, kas dzīvo vieni, mijiedarbojas ar digitālajām tehnoloģijām. Tomēr intervijās daudz apspriedām novecošanās nozīmi un tās ietekmi uz cilvēku pasaules uztveri. Lai arī paši vecāka gada gājuma cilvēki uzsvēra, ka vecums ir individuāls process – kur vienam ilgstoši izdodas saglabāt dzīvesprieku un labu fizisko formu 90 gados, tur citam ir virkne fizisku un garīgu saslimšanu jau 60. Tāpat Pasaules veselības organizācija atzīst, ka cilvēki, novecojot, nav homogēna grupa, tie piedzīvo vecumu atšķirīgi un tiem ir dažādas vajadzības.
Pētījumi apliecina, ka vecumā virs 71 gada 14% cilvēku saskaras ar demenci, kas ietekmē cilvēku kognitīvās funkcijas, savukārt vecumā virs 65 gadiem 42% cilvēku ir redzes problēmas. EQualCare pētījumā vecāka gada gājuma cilvēki atzīst, ka vecums saistās ar hronisku slimību saasināšanos, redzes, dzirdes un atmiņas problēmām, kas rada papildus stresu un nedrošību, tāpēc, novecojot, apmierināt savas ikdienas vajadzības kļūst grūtāk.
Otra EQualCare pētījumā gūtā atziņa skaidro, kādi ir vecāka gada gājuma cilvēki, kas ikdienā dzīvo vieni. Intervijās norādīts, ka dzīve vienatnē var būt saistīta ar situāciju (atraitņi, neprecējušies utt.) vai personas raksturu. Kāds ir atvērts un komunikabls, viegli veido attiecības ar kolēģiem, kaimiņiem un draugiem, bet cits ir uz sevi vērsts un arī jaunībā nespēj veidot ciešas attiecības. Līdzīgi ir arī ar lasītājas uzdoto jautājumu, ja cilvēks ir bijis nejauks un dusmīgs visu mūžu, ļoti iespējami vecumā tas nemainīsies un viņš nekļūs savādāks. Tādā gadījumā aprūpētājam ir jāvelk emocionālas robežas, vienlaikus atceroties, ka attiecību pilnīga pārtraukšana nav risinājums, jo Civillikuma 188. pants (ar dažiem izņēmumiem) uzliek par pienākumu uzturēt vecākus un vecvecākus, kā arī nav pieļaujama situācija, kad vecumdienās cilvēks paliek bezpalīdzīgā stāvoklī bez atbalsta.
Tomēr, ja Jums bijušas labas attiecības un maniet, ka, gadiem ejot, cilvēka raksturs un rīcība mainās, tas var liecināt arī par izmaiņām, kas saistītas ar novecošanos. Ne visos gadījumos cilvēki spēj šīs izmaiņas atpazīt un par tām runāt. Mūsu pētījumā nerunāšana par grūtībām novecojot skaidrota ar:
-
attiecību kvalitāti starp vecāka gada gājuma cilvēku un viņa radiniekiem,
-
cilvēka vēlmi maksimāli ilgi saglabāt savu neatkarību un līdz ar to vēlmi visu darīt pašam (bailes, ka radinieki ieliks pansionātā vai liks pārvākties pie sevis),
-
izvairīšanos lūgt atbalstu un palīdzību, jo baidās vai nevēlas apgrūtināt.
Vienlaikus, svarīgi apzināties arī jaunāku cilvēku ietekmi uz savstarpējo attiecību kvalitāti. Uzņemoties rūpes par vecāku cilvēku, svarīgi ir sniegt atbalstu cilvēkam pieņemamā veidā, jautājot, kāds atbalsts ir vajadzīgs. Tā, piemēram, jaunākie radinieki vai atbalsta personas, labu gribot, mēdz pārkārtot vai izremontēt vecāko radinieku mājokļus, kas cilvēkam ar atmiņas grūtībām traucē brīvi orientēties telpā. Jaunākie radinieki mēdz izmest vecāko radinieku mantas, ierastās drēbes, aizvietojot tās ar jaunām un it kā labākām, pirms tam nelūdzot piekrišanu. Lai arī priekšmeti izskatās nolietoti, cilvēki tiem ir pieķērušies. Šie piemēri liecina, ka aprūpētājiem trūkst iemaņas komunikācijā par savu radinieku vajadzībām un kā tās ņemt vērā, sniedzot atbalstu.
Aprūpējot vecāka gada gājuma cilvēku, radinieki bieži saskaras ar zināšanu trūkumu un viņiem nākas paļauties uz savu intuīciju. Šobrīd specifiskas pamācības komunikācijai ar vecāka gada gājuma cilvēkiem ir vairāk iekļautas mediķu profesionālajā sagatavošanā. Lena M. Hammara un kolēģi norāda, ka primāri, veidojot komunikāciju ar vecāka gada gājuma cilvēkiem, ir svarīgi trīs aspekti:
-
“redzēt indivīdu;
-
būt cieņpilnam;
-
izrādīt empātiju un līdzjūtību.”
Radiniekiem var noderēt arī ASV Nacionālās novecošanās institūta ieteikumi:
-
runājiet ar vecāka gada gājuma cilvēkiem kā ar pieaugušajiem, nevis bērniem;
-
pārbaudiet, vai viņi jūtas fiziski ērti;
-
nesteidziniet vecākus cilvēkus, tas viņiem rada papildu stresu un var izraisīt dusmas;
-
pārliecinieties, vai cilvēks Jūs labi dzird, runājot nepagrieziet muguru, jo daļai vecāku cilvēku ir vieglāk teikto saprast, ja viņš redz arī lūpu kustības;
-
runājiet skaidri un lēni, bet ne spalgi un nekliedziet, tas rada sajūtu, ka esat dusmīgs;
-
ja cilvēkam ir atmiņas problēmas, veidojiet rakstiskas atgādnes, pārliecinoties, vai viņš spēj tekstu izlasīt un saprast;
-
ja cilvēkam ir redzes problēmas, rūpējieties, lai telpā ir labs apgaismojums.
Turpat norādīts, ka ģimenes locekļi, kas ilgstoši sniedz aprūpi vecākiem radiniekiem, paši ir jāskata kā slēpti pacienti, jo viņi ikdienā ilgstoši saskaras ar emocionāliem, finansiāliem vai psiholoģiskiem izaicinājumiem. Vecāka gada gājuma cilvēku aprūpētāji (bieži vien radinieki) nodrošina mājas darbu veikšanu, transportu, higiēnu, medikamentu došanu un dara citus nepieciešamos darbus, žonglējot starp savu darbu, ģimenes dzīvi un aprūpes sniegšanu. Virkne pētījumu liecina, ka ilgstoša aprūpe var radīt veselības riskus, stresu un izdegšanu arī aprūpētajam. Tāpēc aprūpētājam ir svarīgi saprast, kad atbalsts ir vajadzīgs viņam pašam un nepieciešamības gadījumā to meklēt.
Nobeigumā vēlos izcelt, ka iemesli, kas cilvēkam rada grūtības un ciešanas dažādos dzīves posmos, var atšķirties, un tos var būt grūti apspriest. Gādājot par otru, mēs reizēm domājam, ka cienām un rūpējamies, bet mūsu darbības var neatbilst patiesajām šī cilvēka vajadzībām, un līdzcilvēka reakcija uz atbalstu var atšķirties no mūsu gaidām. Līdz ar to dažādu paaudžu vajadzību atšķirību apzināšanās un ievērošana var kļūt par pamatu lielākai saskaņai un cieņai starp tuviniekiem.
Izmantotā literatūra
-
https://www.antropologija.lu.lv/projekti-un-publikacijas/equalcare/
-
World Health Organization (2016) Global Strategy and Action Plan on Ageing and Health (2016-2020): A Framework for Coordinated Global Action by the World Health Organization, Member States, and Partners across the Sustainable Development Goals. http://www.who.int/ageing/GSAP-Summary-EN. pdf
-
Plassiman BL, Langer KM, Fisher GG, et al. Prevalence of dementia in the United States: the aging, demographics and memory study. Neuroepidemiology. 2007;29(1–2):125–32.
-
Hoffman JM, Yorkston KM, Shumway-Cook A, et al. Effects of communication disability on satisfaction with health care: a survey of Medicare beneficiaries. Am J Speech Lang Pathol. 2005;14(3):221–8
-
Hammar L, Holmström I, Skoglund K et al (2017) The care of and communication with older people from the perspective of student nurses. A mixed method study. Nurse Education Today. 52, 1-6.
-
The National Institute on Aging (2023) Talking With Your Older Patients https://www.nia.nih.gov/health/health-care-professionals-information/talking-your-older-patients#tips)