Iedomājieties mazu bērnu, kam apkārt virmo mājās tikko pagatavota ēdiena smarža. Viņa maņas atdzīvojas, uztverot ēdiena krāsu, smaržu, tekstūru. Brīži, kuros bērns ietur maltīti kopā ar sev tuvajiem, ir tik svarīgi – runa nav tikai par barības uzņemšanu, bet arī par kopā būšanu un prieku (1). Šie brīži paliek atmiņā un asociējas ar siltuma, miera un sāta sajūtu un prieku. Bet tad, kad bērns ir paaudzies, viņš, atstājot pazīstamo vidi, sastop pasauli, sabiedrību, kurai ir savas normas un gaidas. 

Šajā pasaulē tāda vienkāršā darbība kā ēšana ir sajaukta kopā ar skaistuma, veselības un pašvērtējuma konceptiem. Bērns pēkšņi atrodas vidē, kurā tiek vērtēts viņa izskats un kurā tievums nozīmē panākumus un veiksmi. Šajā vidē centieni iegūt ”ideālu ķermeni” ļoti bieži ir saistīti ar mentālās veselības un emocionālās labsajūtas zaudēšanu (2), un pavisam nemanāmi izplēn ēšanas baudas nozīme, atstājot palielu caurumu, ko ir grūti aizlāpīt, pat ja cenšas. 

Tāds bērns biju arī es. Es uzaugu 20. gs. beigās, laikā, kam bija raksturīga apsēstība ar tievumu un ļoti šaura izpratne par skaistumu. Tāpat kā neskaitāmi citi arī es piedzīvoju ēšanas traucējumus – apsēstību ar nesasniedzamu perfektumu, kuru ir viegli maskēt kā rūpes par savu veselību. Mani centieni kontrolēt savu bērna ķermeni un atbilst sabiedrības normām noveda pie trauksmes, nedrošības, zema pašvērtējuma un dziļa nelaimīguma. Šī pieredze, ko esmu guvusi, nav unikāla – tā atspoguļo ļoti daudzu mūsdienu cilvēku problēmas, kas rodas, dzīvojot toksiskā kultūrā, kurā izskatu vērtē augstāk par labsajūtu (3). 

Par to arī būs šis raksts. Tajā tiks atspoguļota saistība, kāda pastāv starp ēdienu, pašvērtējumu un mentālo labsajūtu, un izgaismota milzīgā ietekme, kādai uz mentālo veselību ir sabiedrības gaidām, ar kurām esam saskārušies mūža sākumā, kā arī veidus, kā katrs individuāli un kā sabiedrība varam sākt ceļu uz kolektīvu sevis pieņemšanu.

Ēšanas bauda

Man bija pieci gadi, kad tiku sodīta par neēšanu. Bērnudārzā es sēdēju viena un noraudājusies pie launaga galda, jo nespēju apēst saldenu biezpienu ar lielām rozīnēm. Lai gan parasti es biju gatava nogaršot kaut ko jaunu, šis ēdiens pēc pagaršošanas man radīja nelabu dūšu. Žāvēto augļu smarža, tekstūra un garša manī raisīja lielu nepatiku. Taču sabiedrības normas (audzinātājas veidolā) noteica, ka man šis ēdiens ir jāēd, neņemot vērā savas sajūtas. 

Šī agrīnā pieredze ar ēdienu un citu gaidām veidoja manu izpratni par ēdienu un ēšanu, proti, ka ēšana ne tikai ir nepieciešamā uztura uzņemšana un ka tā sniedz baudu (4), bet arī kā ka tā ir pienākums pret citiem, cieņas izrādīšanas veids. Kļuva skaidrs, ka ēšana ir cieši saistīta ar baudu, tomēr var rasties sarežģījumi, kad citi no tevis gaidīs, ka tu ēdīsi to, kas tev baudu nesagādā. 

Ja ēdam ar baudu, proti, tādu ēdienu un tādā veidā, kas ir patīkams mūsu maņām, tad tas raisa pozitīvas atbildes reakcijas, un te vairs nav runa tikai par gremošanas procesu. Patīkama garša, smarža, tekstūra, izskats smadzenēs stimulē neirotransmiteru izdalīšanos (piemēram, dopamīna), kas ir saistīti ar baudas un atlīdzības mehānismiem. Patīkamas ēšanas pieredze un pats ēdiens spēj uzlabot garastāvokli, samazināt stresa līmeni un uzlabo kopējo labsajūtu(5). Tas ir ļoti svarīgs iemesls, kāpēc ēšana un ēdiena baudīšana ir viens no stūrakmeņiem ilgtspējīgam, veselību veicinošam dzīvesveidam. 

Apzināta ēšana

Bet ko tad darīt, ja tev tāpat kā man nācās iemācīties ēst ātrāk, ēst, kad negribas, neēst, kad gribas, vai ēst to, kas riebjas, izēst šķīvi, nevis ēst, tik, cik sajūtas signalize, proti, ignorēt savus dabiskos instinktus?

Izvēle sākt ēst apzināti atbrīvo no ieraduma ēst steigā un veicina ēdiena un ēšanas reālu piedzīvošanu. Tas nozīmē pakāpenisku atgriešanos pie saviem dabiskajiem ēšanas instinktiem – pie ēšanas un apzinātas ēdiena uztveres ar maņu palīdzību. Tas nozīmē arī spējas attīstīšanu uztvert signālus, kas liecina, ka ķermenis ir izsalcis, un to vērā ņemšanu (6). Apzināta ēšana palīdz atjaunot līdzsvaru attiecībā pret ēdienu, jo tā kļūst gan par fizisku, gan mentālu pieredzi. Tas savukārt pozitīvi ietekmē emocionālo labsajūtu – mazina stresu, kas saistīts ar ēšanu, un veicina sevis pieņemšanu. Apzināta ēšana ir jaudīgs rīks, kas mums palīdz pārņemt  kontroli savās rokās un neietekmēties no toksiskām sabiedrības normām.

Kad ēšana kļūst par svara kontroli

Ja runa ir par toksiskām sabiedrības normām, tad jau diezgan agrā bērnībā es sastapos ar cilvēku komentāriem par savu un līdzcilvēku izskatu, it sevišķi apmēriem. No medijiem, mārketinga un apkārtējo teiktā kļuva skaidrs, ka lielāks ķermenis netiek uzskatīts par veselīgu, tas nav skaists, nav tāds, ko iekāro. Pētījumi liecina, ka sabiedrībā izskatam, kas neatbilst sabiedrības tievuma normām, piešķir vēl lielāku nozīmi. Cilvēkiem, kuriem pēc ķermeņa masas indeksa ir palielināts svars, mēdz piedēvēt arī tādas īpašības kā slinkumu, gribasspēka trūkumu un pat zemu intelekta līmeni(7). Man kā bērnam to, protams, negribējās – man gribējās patikt. Tāpēc es sāku censties kontrolēt, ko un cik ēdu. Mana apsēstību ar savu tievumu, svaru kļuva arvien lielāka. Es sevī pamanīju un kritizēju absolūtus sīkumus, kurus uztvēru kā nepilnības, jo reklāmās, medijos slavenībām, veiksmīgām sievietēm nebija ne muskuļotu kāju, platu plecu, ne arī vasaras raibumu un vēl citu iezīmju, kas patiesībā ir ļoti normālas un skaistas ķermeņa dažādības redzamās izpausmes. Es biju bērns, kam bija vidēji parasts, nedaudz atlētisks, veselīgs ķermenis, bērns, kas sevi nemitīgi ienīda un jutās nepārliecināts par sevi. Man nešķita, ka esmu apbrīnas, pieņemšanas, mīlestības vērta. 

Šī mana pieredze diemžēl nav unikāla. Pētījumi liecina, ka tādu gūst ļoti daudz bērnu. 50 % meiteņu un 30 % puišu pirmspubertātes vecumā ir neapmierināti ar sava ķermeņa izskatu, jūtas nepilnīgi un cieš no zema pašvērtējuma sabiedrības spiediena un mediju ietekmes dēļ. (7) Šī neapmierinātība ir nozīmīgs iemesls ēšanas traucējumu attīstībai (3). Turklāt nepatika pret savu ķermeni nav saistīta ar reāla liekā svara esamību vai to, ka ķermenis neatbilst sabiedrībā populāriem skaistuma standartiem. Lai gan bērniem, kam septiņu gadu vecumā bijis paaugstināts ķermeņa masas indekss, raksturīga neapmierinātība ar savu ķermeni tad, kad viņiem ir 11 gadi, un 14 gadu vecumā depresijas simptomi sastopami biežāk, neapmierinātība ar savu ķermeni neilgā laikā noved pie depresijas simptomiem arī tad, ja cilvēkam nav liekā svara. (8)

Pētījumi liecina par to, ka sava ķermeņa ienīšana nepalīdz nomest lieko svaru, ja tāds arī būtu (3). Svara kontrolēšana noved pie drastisku diētu ievērošanas, badošanās, pārēšanās, kas izjauc līdzvsaru ķermeņa procesos un var pat veicināt svara pieaugumu. Apsēstība ar savu ķermeni, ar to, cik un kas jāēd, nekādi neveicina veselīgu attieksmi pret savu ķermeni un ēšanu ilgtermiņā. Tieši otrādi – tā ir cēlonis fiziskās un mentālās veselības problēmām. 

Bērnu mentālo veselību diemžēl apdraud ne tikai sabiedrība, mediji, sociālie tīkli vai mobings skolā, bet arī mēs paši – vecāki, kuriem ir ēšanas traucējumi vai  ar tiem saistīta pieredze. Pat līdz 84 % sieviešu (ASV) nav apmieirinātas ar sava ķemeņa izskatu un vēlas, lai viņu svars būtu mazāks (7). Mēs saviem bērniem neapzināti pūrā mēdzam nodot negatīvu attieksmi un ieradumus, kas saistīti ar ēšanu, svaru un neiecietību pret sava un citu cilvēku ķermeņa izskatu. (9) 

Līdzjūtība un laipnība darbojas!

Kļūt līdzjūtīgākam pret sevi nozīmē kļūt pieņemošākam un laipnākam, pārstāt kritizēt savas ”nepilnības”. Šī laipnība pret sevi attiecas arī uz izskatu, tā pieņemšanu bez nosodījuma un kritikas. Jo vairāk sevi pieņemsim tādus, kādi esam, jo mazāka kļūs iespēja, ka sevi mocīsim un sodīsim, piemēram, ar badošanos, drastiskām diētām un citiem ēšanas traucējumiem. (10) Līdzjūtība veicina labsajūtu, mazinās trauksme un depresija, kas bieži ir saistītas ar neapmierinātību pret savu ķemerni. (11) 

Līdzjūtība pret sevi sekmē arī to, ka uzlabojas ēšanas paradumi. Tie kļūst tādi, kas nāk par labu veselību, – mazinās emocionālā ēšana un ēšanas traucējumu simptomi. Līdzjūtība pret sevi palīdz darīt sev labu – ēst garšīgi. Tā mazina kritiku par saviem ēšanas paradumiem un palīdz izvēlēties tādu uzturu, kas nāk par labu veselībai. (11).  Ja būtu nepieciešams ēst tā, lai veselības labad zaudētu svaru, tajā pašā laikā ilgtermiņā uzlabojot ēšanas paradumus, tad ir lielāka iespēja, ka tas izdosies, ja to dara ar līdzjūtību un laipnību pret sevi. Ja esi cilvēks, kura attieksmi un rīcību regulāri vēro bērni, tad atceries, ka viņus iedvesmos tevis modelētā sevis pieņemšana, līdzjūtība un laipnība pret sevi neatkarīgi no svara vai apģērba izmēra. Tas viņiem palīdzēs izveidot aizsargbarjeru pret sabiedrības nereālistiskajām gaidām un toksiskajiem aizspriedumiem, kas veido mentālo un fizisko veselības problēmu aizmetņus turpmākajā dzīvē. 

Viens nav cīnītājs

Skaidrs, ka ne tikai katram individuāli, bet arī kopumā kā sabiedrībai mums ir kaut kas jādara, lai palīdzētu bērniem un pieaugušajiem lieki nebojāt savu labsajūtu un lai mēs vienkārši varētu baudīt ēdienu un ēšanas pieredzi mūža garumā. 

Pirmkārt, tā kā mediji un sociālie tīkli nekur nepazūdīs, mums visiem jāapgūst tas, kā tos pareizi izmantot, jeb medijpratība un kritiskā domāšana. Jau skolā jāiemācās, ka ne viss ko redzam publiskajā, mediju vidē, ir īsts, it sevišķi filtru un mākslīgā intelekta laikmetā, kurā realitāti ir iespējams ar klikšķi nedaudz ”uzlabot”. Ka ne tikai slavenības, bet arī draugi, paziņas un kolēģi publisko īpašus dzīves brīžus, nevis atsoguļo visu tā, kā ir (protams, ir izņēmumi). Tas mazinātu paškritiku, izjūtu, ka neesam tik labi, veiksmīgi un skaisti kā citi, un tādējādi arī ēšanas traucējumu attīstības risku. (12). 

Otrkārt, publiskajā telpā, tostarp izklaides, reklāmas, modes industrijā, jābeidz ignorēt tas, ka esam dažādi. Jāsaprot, ka esam dzīvi, daļa no dabas dažādības, nevis rūpnīcā, pēc vienādiem standartiem saražoti kloni. Ir jāatspoguļo pilns cilvēku dažādības spektrs, kas reprezentē reālus cilvēkus, viņu pieredzi un izskatu (13). Nevis centieties mums pārdot to, ko mums darīt, lai mēs sevi “uzlabotu”, ievietotu toksisku standartu būrīšos, bet pārdodiet mums to, kas mums noderētu, lai mēs varētu izcelt un svinēt savu dažādību, praktizēt līdzjūtību pret sevi un būt brīvi darīt to, ko vēlamies. 

Treškārt, mums nepieciešama iekļaujoša, zinātnē pamatota, vispusīga veselības izglītība – izglītība bez mītiem un aizspriedumiem (13). Tāpat, kā 1+1 mums ir jāzina, ka ēdiens nav tikai kalorijas, ka ēšanai ir daudz plašāka nozīme, kas saistīta ar kultūru un personisko labsajūtu, un ka svarīga ir apzināta ēšana un intuitīva reaģēšana uz saviem izsalkuma un sāta sajūtas signāliem. Svarīgi ir runāt par līdzjūtību pret sevi un sava ķermeņa pieņemšanu. Izglītība var iespējināt cilvēkus izturēt spiedienu sekot kaitnieciskiem ķermeņa skaistuma ideāliem kā modes tendencēm. Izglītība, kuras pamatā ir pierādījumi, iespējinātu veidot tādu kultūru un sabiedrību, kurā cilvēki izdarītu informētas izvēles, par prioritāti izvēloties savu labsajūtu un nevērtējot izskatu augstāk par cilvēka prātu un rīcību. 

Ceturtkārt, kā sabiedrība mēs esam reālās dzīves sociālais tīkls. Mēs katrs esam kādā reālās dzīves “sociālajā burbulī”, kas ietekmē mūsu uzskatus. Tieši tāpēc ir sevišķi svarīgi, lai šajā mūsu “sociālajā burbulī”, draugu lokā būtu empātiski individī, kas pieņemtu gan sevi, gan mūs. Apvienojot spēkus, ir vieglāk turēties pretī kaitīgām sabiedrības normām un no tām izrietošajām veselības problēmām.(14) Citam citu atbalstot, mēs veidojam savstarpējas labsajūtas buferi, kuru būs grūtāk iznīcināt smagākos dzīves brīžos. Veidosim ciešas, īstas attiecības ar citiem cilvēkiem un baudīsim maltītes kopā ar tiem! 

Es vairs nesodu sevi

Atbalstoši, pilnīgi pieņemoši partneri un draugi bijuši svarīgi arī man, lai es uzlabotu savu attieksmi pret ēdienu un kļūtu līdzjūtīgāka pret savu ķermeni. Būtu jau bijis jauki, ja varētu piespiest atpakaļgaitas poga un sevī ļaut atgriezties tām izjūtām par sevi un ēšanas paradumiem, kādi man bija līdz piecu gadu vecumam. Tā kā tāda poga neeksistē, es ieguvu bakalaura grādu veselības zinātņu jomā. Studijas uzturzinātnē ir bijis svarīgākais manas dzīves aspekts, kas man palīdzēja atbrīvoties no apsēstības ar savu svaru un to, ko ēdu, tādējādi arī mazinot trauksmi un nomāktību. Papildus tam ar psihoterapijas palīdzību apgūtā  līdzjūtība pret sevi bija instrumentāla. Prāta atbrīvošana no apsēstības ar savu ķermeni un ēdienu ir devusi vietu dzīves baudīšanai, radīšanai un citu iespējināšanai būt laipnākiem un līdzjūtīgākiem pret sevi. 

Pateicībā maniem augstskolas pasniedzējiem, psihoterapeitei un draugiem

Atsauces:

1. Fulkerson, J. A., Story, M., Neumark-Sztainer, D., & Rydell, S. (2008). Family meals: Perceptions of benefits and challenges among parents of 8-to 10-year-old children. Journal of the American Dietetic Association, 108(4), 706-709.

2. Grabe, S., Ward, L. M., & Hyde, J. S. (2008). The role of the media in body image concerns among women: A meta-analysis of experimental and correlational studies. Psychological Bulletin, 134(3), 460-476.

3. Neumark-Sztainer, D., Paxton, S. J., Hannan, P. J., Haines, J., & Story, M. (2006). Does body satisfaction matter? Five-year longitudinal associations between body satisfaction and health behaviors in adolescent females and males. Journal of Adolescent Health, 39(2), 244-251.

4. Veldhuizen MG, Douglas D, Aschenbrenner K, et al. The Sensory Pleasures and Aversions of Food: The Basis and Relevance of Food Preferences. Curr Opin Food Sci. 2017;15:14-18. doi:10.1016/j.cofs.2017.02.007

5. Ogden J, Karim L. The Role of Kinesthetic Awareness and Visual Imagery in Nutritional Education. J Nutr Educ Behav. 2011;43(4):255-259. doi:10.1016/j.jneb.2010.07.008

6. Kristeller JL, Wolever RQ. Mindfulness-Based Eating Awareness Training for Treating Binge Eating Disorder: The Conceptual Foundation. Eat Disord. 2011;19(1):49-61. doi:10.1080/10640266.2011.533605

7. NEDA https://www.nationaleatingdisorders.org/statistics/#body-image

8. Blundell, E., De Stavola, B. L., Davies Kellock, M., Kelly, Y., Lewis, G., McMunn, A., Nicholls, D., Patalay, P., & Solmi, F. (2021). Longitudinal pathways between childhood BMI, body dissatisfaction, and adolescent depression: an observational study using the UK Millennium Cohort Study. [Provide full citation details]

9. Levine, M. P., & Murnen, S. K. (2009). “Everybody knows that mass media are/are not [pick one] a cause of eating disorders”: A critical review of evidence for a causal link between media, negative body image, and disordered eating in females. Journal of Social and Clinical Psychology, 28(1), 9-42.

10. Alleva, J. M., Martijn, C., Van Breukelen, G. J., Jansen, A., & Karos, K. (2015). Expand Your Horizon: A Programme That Improves Body Image and Reduces Self-Objectification by Training Women to Focus on Body Functionality. Body Image, 15, 81–89. https://doi.org/10.1016/j.bodyim.2015.06.005

11. Neff, K. D., Kirkpatrick, K. L., & Rude, S. S. (2007). Self-compassion and adaptive psychological functioning. Journal of Research in Personality, 41(1), 139–154. https://doi.org/10.1016/j.jrp.2006.03.004

12. Levine, M. P., & Piran, N. (2019). Media literacy interventions for reducing eating disorder risk: A systematic review. Eating Disorders, 27(4), 318-333.

13. Puhl, R. M., & Himmelstein, M. S. (2018). The Steep Climb Toward Reducing Weight Stigma: Policy, Public Health, and Community Perspectives. Current Obesity Reports, 7(1), 59–67. https://doi.org/10.1007/s13679-018-0309-4

14. Cash, T. F., & Smolak, L. (2011). Body image: A handbook of science, practice, and prevention (2nd ed.). Guilford Press.