Pēc Pasaules veselības organizācijas datiem, depresija ir izplatīta psihiska saslimšana, ar kuru globāli slimo 5% pieaugušie. Tomēr jādomā, ka izplatība ir augstāka, jo ne vienmēr cilvēki vēršas pēc palīdzības.
Pēdējos gados arvien vairāk norit publiskas kampaņas, kas vērstas uz sabiedrības izglītošanu par dažādām psihiskām saslimšanām, to normalizēšanu, palīdzības meklēšanas un atveseļošanās iespējām. Mazāka uzmanība tiek pievērsta tuvinieku un līdzcilvēku psihoemocionālajam stāvoklim, kā arī kā depresija ietekmē romantisko partneru savstarpējās attiecības. Metaforiski izsakoties – ģimene ir kā zobratu sistēma, kas viens otru neizbēgami ietekmē.
Īsumā par depresiju
Depresija ir psihiska saslimšana, kas ietekmē emocijas, domas, uzvedību un fiziskās ķermeņa reakcijas, kas kopumā pavājina vispārējo funkcionēšansa līmeni (piem., pasliktina darba produktivitāti, izraisa izmaiņas starppersonu attiecībās).
Depresijai ir dažādas izteiktības pakāpes. Mūsdienās saslimšanu uzskata par ārstējamu. Garastāvokļa izmaiņas var izpausties ar dziļām skumjām, nomāktību, grūtībām uzjust prieku, tukšuma un atvešinātības izjūta, emocionālais blāvums. Pavadoši var izpausties trauksme, kas var mīties ar vieglu aizkaitināmību, dusmu uzplūdiem, zemu pacietības slieksni.
Depresija domām piešķir izteikti negatīvu, kritisku, tai skaitā paškritisku, bezcerības pilnu, pat katastrofālu domu saturu.
Iezīmējas amerikāņu psihiatra A. Beka izveidotā kognitīvā triāde – pesimistiskas domas par sevi, pasauli un nākotni.
Piemēram:
“es esmu neveiksminiece”
“es esmu bezvērtīga un visiem bez manis būs labāk”.
Uzvedības sfēru skar:
- samazināts enerģijas un aktivitātes līmenis (kā rezultāta nav spēka un vēlmes ierastām (arī patīkamām) nodarbēm un hobijiem, var aktualizēties norobežojoša uzvedība.
- Tāpat destruktīva sevis nomierinoša uzvedība (p., pārmērīgs alkohola, narkotisko vielu u.c. patēriņš), grūtības koncentrēties, būtiski pavājināta motivācijas komponente, izmaiņas miega režīmā, samazinātas seksuālās vēlmes.
Tā kā stāvoklis bieži pasliktinās pakāpeniski, tad dažkārt cilvēks nemaz nepamata esošos simptomus – pie tiem ir pieradis. Kādreiz tuvinieki izsaka novērojumus “tu pēdējā laikā esi viegli aizkaitināts”, “tu pēdējā laikā no mums norobežojies – vairs nenāc ciemos”.
Kāda var būt pāra dinamika un grūtības, ja tajā iekļaujas depresija.
Iesākumā vēlos īsi ieskicēt tipisku situācijas ainu, kurā pastāv intesnīvas emocijas ar pavadošām grūtībām tās partneriem savstarpēji izrunāt.
Uz pāru psihoterapiju ieradās kāds pāris (vārdi mainīti, piekrišana dalīties ar fragmenta stāstu iegūta, vārdi mainīti) – Marta un Roberts. Kopdzīves ilgums 5 gadi. Katrs apsēdās savā dīvāna pusē. Marta bija sarāvusies ar nodurtu acu skatienu, savukārt Roberts noskumušu, pat izmisīgu, bet šķietami arī ar pielietu vainas izjūtas pilnu acu skatienu sacīja “es vairs tā nevaru..”.
Aprakstot situāciju kļuva skaidrs, ka attiecību sākumā pārim bijusi abpusēja degsme, kopīgi nākotnes plāni, emocionāla tuvība.
Tomēr pēdējie divi gadi attiecībās bijuši izaicinoši. Martai diagnosticēta depresija. Sākotnēji izjutusi nomāktību, dziļas skumjas, kas mijušās ar aizkaitināmību, agresivitātes un nesavaldības epizodēm, pieauguši arī pārmetumi un kritika pret Robertu “tu mani nesaproti, tu nezini, kā es jūtos”, par ko jutusies izteikti vainīga.
Depresīvajam stāvoklim pieaugot, parādījusies arvien izteiktāka norobežošanās, kā arī izteikti pieaugusi vainas izjūta “Roberts manis dēļ jūtas nelaimīgs, es viņam ar savu depresiju traucēju dzīvot. Es savā prātā iztēlojos, cik ļoti Roberts mani vaino par manu saslimšanu, par attiecībām, bet es to nekad neteicu”.
Ja sākotnēji tikai no draugiem, tad vēlāk kļuvusi arvien emocionāli un arī fiziski distancētāka no Roberta. Seksuāla dzīve pēdējo pusgadu praktiski iztrūkusi. Sākotnēji Roberts spējis būt atbalstošs, pieņemošs, bet mēnešiem ejot arvien pieauga vientulība un pamestības izjūta, kā arī dusmas pret Martu, kuras viņš aizliedza sev izpaust:
“kā es varu būt dusmīgs pret sievieti, kuru mīlu un kas cieš no depresijas? Kurai jau tā ir smagi? Es jutos tik bezspēcīgs un vainīgs Martas priekšā, ka nespēju viņai palīdzēt..Man likās, ka es nedaru pietiekami, tāpēc Martai ir depresija.. bet es arī nezināju, ko es varētu darīt savādāk”.
Laikam ejot…
Martai pieauga arvien izteiktāka vainas izjūta gan par saslimšanu, gan par to, kā izturas pret Robertu. Savukārt Roberts kļuva arvien vientuļāks ar apspiestām, neizteiktām, uzkrātām dusmām. Abu iekšējo izjūtu dēļ notika arvien lielāka distancēšanās, emocionāla attālināšanās, novārtā pamešanas izjūta, aizvainojumi, par kuriem abiem bijis grūti komunicēt.
Tik daudz sāpju un iekšējā konfliktējošā izjūta “gribas un negribas šķirties vienlaicīgi”, “palīdzības meklēšana un vienlaikus ticības trūkums izmaiņām”.
Ar laiku kopējas sarunas kļuva arvien retākas un smaguma izjūta tikai pieaugusi. Abi vainas izjūtas dēļ vairs nav spējuši atklāti runāt par attiecībām un kā viens ar otru jūtas. Pēc pirmās sesijas abi klienti noteica “cik būtiski un vienlaikus arī sāpīgi dzirdēt otra izjūtas. Kādi priekšstati un negatīvas domas saceltas… pēc dzirdētā, cik nepamatotas vainasizjūtas un aizvainojumi sakrājušies.. mēs varam atkal tuvināties, jo mani nevaino…”.
Kas jāapskata psihoterapijā?
Attiecību dinamikas, kā arī katra iesaistītā indivīda iekšējā emocionālā pasaule, pieredzes, priekšstati un trigerpunkti ir dažādi. Un šis patiešām ir jāapskata psihoterapijā.
Pētījumi rāda, ka depresijas saistības ar partnerattiecībām varētu raksturot ar divvirziena līkni– depresija ietekmē attiecību kvalitāti, un otrādi – attiecību aspekti var ietekmēt depresijas izpausmes un līmeni. Tas nozīmē, ja cilvēkam ir depresija, tad ir liela iespējamība, ka partnerim tika veltīts mazāk laiks, otra vajadzības var tikt nesadzirdētas, iesaiste attiecībās būtiski pazemināsies, būs grūtības iesaistīties kopīgās laika pavadīšanas aktivitātēs, samazināsies emocionālā iesaiste, kā arī seksuālā dzīve var kļūt pliekanāka. Šī depresijas izrietošā uzvedība ietekmēs otru personu (saskaņā ar viņa pieredzi).
Piemēram, ja partnerim māte bērnībā bijusi sodoša, par nepaklausību kliegusi un pēc tam nerunājusi, tad šī atkārtojošā pieredze, ka partnere noslēdzās sevī aktualizēs arī šo bērnības pieredzi. Atdzīvinot tās jūtas, ko izjutis bērnībā, piemēram, vainas un pamestības izjūtu ar pavadošām sevis kritizējošām domām “neesmu pietiekami labs”. Šādas jūtas var veicināt emocionālu distanci, noslēgšanos, samazinātu pašvērtību. Savukārt šī partnera noslēdzošā uzvedība partnerē raisīs viņas pieredzē esošās jūtas.
Piemēram, viņas bērnības pieredzē bijušas situācijas, kurās vecāki noslēgušies, kas sievietē raisījušas izteiktas bailes, nedrošību, ka notiks šķiršanās un pamešana. Bailes no pamešanas var tikt pārliktas uz esošo partneri. Un šis ir kā apburtais loks, kas veicina atsvešinātību. Savukārt ja attiecības ir konfliktainais, nepiepildošas, atsvešinātas, ar grūtībām problēmu risināšanā, tad šis var būt viens no aspektiem, kas var veicināt depresijas simptomu izteiktību.
Ko depresija ienes attiecībās?
Psiholoģijas pētījumu atziņas rāda, ka depresija attiecībās var ienest:
- Partneris/-e var justies izslēgts no otra dzīves; piedzīvo izteiktas raizes par otru; spriedze esot blakus it kā staigātu pa “mīnu lauku”, kur jākontrolē teiktas un emocijas, lai neizraisītu reakcijas; sevis vainošana – otra depresija ir “mana” vaina; pārmērīga atbildība par otra laimi un atveseļošanos. Tas viss ietekmē psihoemocionālo stāvokli
- Partnera iepriekšējā dzīves pieredze tiek aktualizēta esošās pieredzes ietekmē – var provucēt izteiktu vientulību, pamestību, dusmas u.c.
- Traucēta seksuālā dzīve. Depresija pati par sevi, kā arī medikamentu izraisītās blaknes var būt saistītas ar pazeminātu libido līmeni. Kā rezultātā otrā cilvēkā var krāties neizreaģēta seksuālā spriedze, iekšējas konfliktējošas jūtas – no vienas puses sapratne par partnera seksuālās vēlmes iztrūkumu, bet no otras puses dusmas, aizvainojumi ar pavadošu vainas izjūtu “kā es par iztrūkstošu seksuālo dzīvi varu dusmoties, ja otrs cieš no depresijas”.
Aprakstīto iemeslu dēļ var rasties emocionāla distancētība, zaudējot kopības izjūtu. Katrs partneris var ieiet savā pārdzīvojumu tīklā, nespējot vairs ieraudzīt un tuvināties viens otram. Var rasties nogurums un panīkums.
Bieži psihoterapeita kabinets ir sākuma punkts, kur pāris atkal viens otru sadzird, ierauga un atkal spēj tuvināties, pārvarot attiecību krīzi. Tur, kur trūkst vārdu vai informācijas, tur sākas interpretācijas… un bieži vien interpretācijas ir tālu no patiesās realitātes. Tuvā emocionālā kontaktā ir iespējama atgriešanās.
Elīna ir pieejama konsultācijām. Piesakies uz pirmo pāru terapijas konsultāciju rakstot uz kaluga.elina@gmail.com
Izmantotās literatūras saraksts:
Barbato, A., D’Avanzo, B., Parabiaghi, A. (2018). Couple therapy for depression. The Cochrane Database of Systematic Reviews, 8.
Callaci, M., Vaillancourt-Morel, M.-P., Labonté, T., Brassard, A., Tremblay, N., & Péloquin, K. (2021). Attachment Insecurities Predicting Romantic Disengagement Over the Course of Couple Therapy in a Naturalistic Setting. Couple and Family Psychology: Research and Practice.
Finzi-Dottan, R., & Gewirtz-Meydan, A. (2024). In Love With a Trauma Survivor: When a History of Childhood Abuse Interferes With Relationship Satisfaction Among Couples. Journal of Interpersonal Violence, 39(3-4), 541-568.
Wittenborn, A.K., Blow, A.J., Holtrop, K., Parra-Cardona, J.R. (2018). Strengthening Clinical Research in Marriage and Family Therapy: Challenges and Multilevel Solutions. Journal of Marital and Family Therapy, 45(1).
WHO, 2023. World Health Organization. Depressive disorder. https://www.who.int/news-room/fact-sheets/detail/depression.