Kas ir pasīva agresija

Pasīva agresija* ir manipulatīva uzvedība, kas raksturīga, kad cilvēki vēlas izvairīties no atklātiem konfliktiem vai neprot izpaust jūtas tiešā veidā.

Mēs visi laiku pa laikam varam saskarties ar savu vai kāda cita pasīvo agresiju. It kā nevainīgs mājinieku komentārs par nenomazgātiem traukiem vai līdzcilvēku nopūtas pie Rimi kasēm par lēnu produktu likšanu maisiņos. Pasīva agresija ir diezgan ērta stratēģija, tā ļauj slēpties. Piemēram, kad citi mūs par nopūtām konfrontē, ir viegli noliegt, izlikties, ka esmu pārprasts -“tā taču nemaz nebija domāts”.  

Tā vietā, lai atklāti runātu par savām raizēm, bažām, vajadzībām, cilvēki slēpj savas patiesās jūtas aiz pasīvi agresīvām taktikām. Tāpat pasīva agresija var būt centieni kontrolēt, saglabāt varas pozīciju kādā saspringtā, nedrošā situācijā. Pasīva agresija mēdz būt daļa no emocionālas vardarbības, taču visa pasīvā agresija nav vardarbīga.

Kāpēc tā rodas

Ja cilvēks bieži izmanto pasīvu agresiju komunikācijā, tas var norādīt uz neprasmi veselīgi atpazīt un paust savu neapmierinātību. Atklāta vajadzību paušana ir veselīga, bet patiesībā ārkārtīgi sarežģīta, ja neesam to apguvuši vai, ja apkārtējā vide mūs par atkātību nosoda.

Piemēram, ja augot ģimenē piedzīvojām strīdus, kuros par vainīgu tika padarīts tas, kurš runā par problēmu, nevis tas, kurš īstenībā nodarīja kādam pāri. Varbūt arī darbavietā vainoti un sodīti tie, kuri atklāti norādījuši uz problēmām, nevis tie, kas tās radījuši. 

Dažkārt cilvēkiem arī šķiet, ka atklātība par grūtībām, strīdēšanās ir necivilizēta – “es jau nenolaidīšos līdz viņu līmenim”, bet konfliktsituācijas ir normāla dzīves daļa un dusmas nav slikta emocija. Īsā recepte labām dusmām ir: mēs nedrīkstam darīt nevienam pāri, bet drīkstam teikt, ka dusmojamies, ka mums kaut kas nepatīk, rada bažas, satraukumu.

Pasīvas agresijas piemēri

• Klusēšana: tā vietā, lai atklāti pateiktu: “Man tas nepatīk/es jūtos slikti”, klusē, varbūt pat dienām ilgi, vai izliekas, ka nesadzird otra teikto un tāpēc neatbild.

• Skaļa elšana un pūšana, lai citi noprastu viņu attieksmi.

• Sarkastiski komplimenti, kas nerada vēlmi teikt ”Paldies”, jo patiesībā ir aizplīvurota kritika.

• Netiešs atteikums, izvairīšanās teikt ”nē” – piemēram, ilgstoši solījumi par kaut ko padomāt, kas nekad nerezultējas konkrētā atbildē vai rīcībā. 

• Saka “jā”, tad neizdara, prokrastinē, visu laiku aizmirst, izdara pavirši.

• Upura loma: “Labi, es PATI visu izdarīšu!”

• Negatīvi komentāri par sevi, kas izteikti formā, it kā tās būtu otra pārliecības. Tad otram tās jāatspēko, kas parasti aizved sarunu no oriģinālās tēmas. “Es jau esmu tāda slikta māte!” u.tml.

• Tādi netiešas komunikācijas komentāri kā: “Zini, ko es gribētu? Es gribētu, lai man nav jānāk mājās uz netīriem traukiem, bet tas laikam nekad nenotiks…”

• Negatīva situācijas vai cilvēku aprunāšana ar citiem, kas nekad nenonāk līdz problēmas risināšanai, citu iesaistīto pušu iesaistei. Kur skaidrs, ka mērķis nav dalīties ar notikumu un tad kaut ko darīt, bet tikai atkal un atkal gūt apliecinājumu, ka citi cilvēki ir slikti, neprasmīgi utt.

Dažkārt pasīvo agresiju cilvēki izmanto, lai cīnītos pret sistēmām darba vietā – neko jau tādu nedaru, lai mani atlaistu vai kritizētu, bet konsekventi nedaudz kavēju, daru minimumu utt., sabotēju ar pasivitāti, klusēšanu. Plaši izplatīta prakse arī pusaudžu vidū, kuriem nav daudz citu rīku kā “sacelties pret sistēmu” un tad pretošanās ir ierasties stundā pāris minūtes pēc zvana. Ja pusaudžiem tā ir normāla attīstības posma daļa, tad pieaugušajiem, kuri gluži nedzīvo autoritāros režīmos, kur soda par nepaklausību, liekot cietumā, jāmācās komunicēt veselīgāk.

Kā atbildēt uz pasīvu agresiju

Nekā, vislabāk to ignorēt. Tas nenozīmē klusēt. Ignorēt pasīvo agresiju nozīmē, ka atbildi tieši uz to, ko saka, nevis uz to, kas tev bija jāsaprot no pasīvi agresīvās, slēptās, netiešās komunikācijās. Ja tas ir patiešām svarīgi, pieaugušajiem ir jāmācās to komunicēt ar vārdiem, nevis nopūtām, skatieniem, īgnu ņurdēšanu utt. Gudri cilvēki diezgan ātri iemācīsies, ka slēptās taktikas uz tevi nestrādā un runās arvien vienkāršāk, atklātāk. 

Vari rādīt ar piemēru, modelēt atklātu komunikāciju. Runāt par savu neapmierinātību, dusmām, ko darīji, teici, kad tā juties, kas notika. 

Ja gribi kaut ko par pasīvo agresiju teikt, atspoguļo to, kas reāli notiek un kā tas tev liek justies. Piemēram:

• “Es nezinu, vai tā bija domāts, bet tas, ko tu teici, bija diezgan nejauki.”

• “Kad tu klusē, es jūtos…”

• “Tu drīksti man atteikt, bet es novērtētu, ja tu mani cienītu pietiekami, lai atklāti pateiktu “Nē”. Es jūtu tavu pretestību, bet ir sajūta, ka tu to slēp.”

Ko darīt, ja es esmu pasīvi agresīvs

Padomā, ko tu justu, ja pret tevi izturētos tā, kā izturies tu. 

Vērts papētīt savus pieņēmumus, kuri noved pie tā, ka uzvedies pasīvi agresīvi.
Kas notiktu:
ja tu atklāti, skaļi izrādītu dusmas?
ja tu godīgi pateiktu, ka negribi kaut ko darīt, tev tas nepatīk, negaršo?
ja izrādītos, ka tev nav taisnība, kad atklāti izteici savas domas?

Visdrīzāk nekas briesmīgs. Taču jo ilgāk tu no tā izvairies, jo vairāk tavas smadzenes iemācās, ka tas ir kaut kas objektīvi baiss, neizturams. Atklāta komunikācija ļauj mums veidot drošas attiecības un veselīgi atrisināt problēmas. Tā var šķist biedējoša, ja mums nav tādas pieredzes un prasmju, bet to var iemācīties.

Tu neesi tavi sliktākie mirkļi, bet ir jauki, ja varam destruktīvo mācīties mainīt.

*Amerikas Psihologu Asociācija atteicās no pasīvās agresijas personības traucējumu termina (PAPD) un tas vairs jaunākajā slimību klasifikatora versijā DSM-V neparādās. Šobrīd tiek runāts par atklātu un slēptu agresiju. Tā ir uzvedība, kas pati par sevi nav traucējums. Rakstā lietots pasīvas agresijas termins, jo Latvijā daudz pazīstamāks.