Sāksim ar svarīgu atziņu: pētījumi norāda, ka lielākoties cilvēki klačojas bez ļauna nolūka. (McAndrew 2019) Tātad nevis tāpēc, lai kādam nodarītu pāri vai justos pārāki, bet lai padalītos iespaidos. Protams, klačoties var arī ar mērķi kādam kaitēt. Tas parasti nozīmē, ka informācija, kuru stāsta citiem, ir nepatiesa. Tur arī pamatojums, kāpēc mums klačošanās mēdz nepatikt, var likties nodevīgi, ja citi par mums klačojas, jo uztraucamies, ka tur būs kaut kas slikts. Taču fundamentāli runāšana par citiem cilvēkiem nav slikta. Ir pat reizes, kad bīstami uztvert to kā sliktu, jo vardarbībai patīk klusums. 

Slikta slava

Klačas ir viena no tām lietām, par kurām sociālie zinātnieki jau sen runā kā par noderīgām un pat svarīgām. Vēsturiski senākās klačas atrastas jau 1500.gadā p.m.ē. ķīļrakstā par kādu precētas sievietes un ietekmīga Mezopotāmijas vīrieša romānu (Wilkes, 2002). Sabiedrībā mēs gan tās joprojām uzskatām par nepieklājīgām. Tas tāpēc, ka klačām ir paradoksāla, pat it kā pretrunīga funkcija – tās gan mums palīdz pielāgoties kopienas normām, gan stiprināt savas personīgās intereses. Tādējādi klačas var būt gan veids, kā novērst antisociālu uzvedību, gan arī antisociālas uzvedības forma. (McAndrew 2019) 

Klaču sliktā slava ir balstīta arī seksismā, kur “sieviešu lietas” (apģērbs, komunikācija, rūpes par citiem utt.) ir jau pēc noklusējuma tiek uztvertas kā sliktākas par “vīriešu lietām”. Piemēram, sabiedrībā mēdz vērtēt saturiski līdzīgu komunikāciju sakot, ka sievietes klačojas, bet vīrieši apmainās ar informāciju (Besnier 2019). Vēsturiski publiskā vide, tātad redzamākās idejas, lietas un notikumi mūsu sabiedrībā bija vīriešu rokās. Viņi gāja uz darbu, lēma likumus, studēja universitātēs. Sievietes to nedrīkstēja, viņām atlika privātā, māju vide, kur viņu atbildībā bija cilvēciskās attiecības – uzzināt, kurš ir slims, kuram vajag atbalstu, kas kādam nodarījis pāri, kuri sastrīdējušies, kurš radinieks bieži melo, kurš pārvāksies, dzemdēs, šķirsies utt. 

Gan jau ir dzirdēts slavenais Eleonoras Rūzveltas teiciens, “Lieli cilvēki runā par idejām, vidēji cilvēki runā par lietām un notikumiem, bet mazie cilvēki runā par citiem cilvēkiem”. Man kādreiz tas ļoti patika, jo ļoti gribēju būt liels cilvēks, kas runā par idejām. Bet, ja par to padomājam vairāk, tas izcili demonstrē ļoti priviliģētu, no realitātes atrautu dzīvi. Attiecības ar citiem ir svarīgas un sarunas par citiem ir viens būtisks rīks labas dzīves arsenālā.

Klaču jēga 

1. Klačošanās dod mums iespēju citiem palīdzēt situācijās, kad pats cilvēks nevar visus informēt par to, ka saskaras ar grūtiem laikiem. Tante, kura piezvana un izstāsta, kuram radiniekam vajadzīga palīdzība, kāda ir tuvinieku veselība, veic svarīgu funkciju. Piemēram, tas mums palīdz būt iejūtīgākam pret kolēģi, kuram nomiris tētis pat tad, ja neesam tik tuvi, lai izteiktu līdzjūtību vai iesaistītos par to garākā sarunā. Varbūt neplānojam dzimšanas dienas ballīti lāzeru parkā, ja dzirdam, ka kāds no radu bērniem gaida epilepsijas diagnozi utt. Tātad, varam dzīvot laipnākā, iejūtīgākā pasaulē, bez nepieciešamības visiem visu laiku skaļi aizstāvēt savas intereses. Tas ir svarīgi runāt par to, kas mums vajadzīgs, bet ir reizes, kad mums tam nav resursu, bet ar klačošanās palīdzību citiem ir iespēja mūs nedaudz atbalstīt.

2. Klačošanās palīdz mums uzzināt sabiedrības nerakstītos noteikumus. Dzirdot komentārus par citu rīcībām, mēs uzzinām, kas tiek vērtēts kā labs, kas kā slikts. Tas mēdz būt īpaši palīdzoši jaunās situācijas, kur nezinām, kā rīkoties. Tu redzēji, ka viņš apēda visus bērnu cepumus? Tie taču nav domāti pieaugušajiem.

3. Klačošanās mums palīdz arī saprast, kas ir un un nav noslēpumi. Noslēpumi vienus iekļauj un citus izslēdz – tas ir viens no veidiem kā organizējam savas attiecības ar citiem cilvēkiem. Noslēpumi prasa arī zināmu kalibrēšanos – vai noslēpums ir tikai tas, kuram pateikts, ka “to citiem nesaki”, vai arī mums ir līdzīga izpratne par to, kādas tēmas uzskatāmas par noslēpumainām, tādām, kas paliek starp sarunā klātseošajiem. Šīs robežas turklāt var mainīties, pielāgojoties situācijai. (Fan un Grey 2021)

4. Klačošanās palīdz veikt informētus lēmumus par potenciālajiem draugiem, kolēģiem un partneriem. Klačošanās palīdz izvēlēties partneri (Feinberg et al. 2014). Viņa sita savu iepriekšējo vīru. 

5. Klačošanās arī bieži atklāj netaisnības. Runājot par cilvēkiem var uzzināt, kuriem kaimiņiem var uzticēt pieskatīt bērnus un kuriem labāk ne un tā tālāk.
   -Viņš no manis aizņemās naudu un neatdeva.
   -No manis arī.

6. Pētījumi norādījuši, ka klačošanās darba vietā palīdz komunikācijai būt efektīvākai un izpaust un vadīt indivīdu emocijas (March and Sevon 1988, Waddington 2016).

Klačošanās liek mums labi justies

Pētījumi norāda, ka klačošanās paaugstina oksitocīna līmeni asinīs. Oksitocīns ir iesaistīts dažādos cilvēku attiecību aspektos, tam ir nozīmīga loma uzticēšanās un altruisma uzvedībā (Lambert et al. 2014; Zak et al. 2007) , tāpat tas veicina sadarbību (Declerck et al. 2014). Tātad, tas ļauj spēcināt sociālās saiknes un sadarbību grupās (līdzīgi darbojas arī intranazāli ievadīts oksitocīns eksperimentos (Mikolajczac et al. 2010)). Piemēram, pētījumi norāda, ka klačojoties cilvēki dalās ar tādu informāciju, kas saistīta reputāciju par citiem – tad tie, kas saņem šo informāciju, var veidot spriedumus un sekojoši izvēlēties vai ar kādu sadarboties turpmāk. 

Tāpat oksitocīna paaugstināšanās saistīta ar intimitāti (Ditzen et al. 2009; Schneiderman et al. 2012). Kad mēs draudzībās, koleģiālās vai romantiskās atiecībās varam izjust intimitāti, tad esam saprasti un saklausīti. Intimitāte attiecībās ir būtisks priekšnoteikums, lai dzīvē justos psiholoģiski labi, attīstītos un progresētu. Bez intimitātes varam saskarties ar iestrēgšanu un izmisumu.(Erikson, 1950)

Tāpēc visiem ir svarīgi klačoties, lai veidotu ciešākas attiecības, jo būtībā tas nozīmē interesēties, ieguldīt piepūli, lai runātu ar un par saviem līdzcilvēkiem. Ja tevi ļoti uztrauc doma, ka citi varētu par tevi runāt, tad vērts apdomāt, vai tās ir nepamatotas bailes, vai arī vērts mainīt savu uzvedību uz tādu, par kuru nav jāuztraucas, ka citi uzzinās.

Izmantotā literatūra

Besnier in Giardini, Francesca, and Rafael Wittek (eds), The Oxford Handbook of Gossip and Reputation, Oxford Handbooks (2019; online edn, Oxford Academic, 13 June 2019), https://doi.org/10.1093/oxfordhb/9780190494087.001.0001

Brondino, Natascia; Fusar-Poli, Laura; Politi, Pierluigi (2017). Something to talk about: Gossip increases oxytocin levels in a near real-life situation. Psychoneuroendocrinology, 77(), 218–224. doi:10.1016/j.psyneuen.2016.12.014 

Erikson, E. H. (1450), Childhood and society. New York: Norton.

Fan, Ziyun and Grey, Christopher (2021) Everyday secrecy: boundaries of confidential gossip. Culture and Organization, 27 (3). pp. 209-225. ISSN 1475-9551 Published by: Taylor & Francis URL: https://doi.org/10.1080/14759551.2020.1799213 This version was downloaded from Northumbria Research Link: http://nrl.northumbria.ac.uk/id/eprint/44202/

McAndrew in Giardini, Francesca, and Rafael Wittek (eds), The Oxford Handbook of Gossip and Reputation, Oxford Handbooks (2019; online edn, Oxford Academic, 13 June 2019), https://doi.org/10.1093/oxfordhb/9780190494087.001.0001

March, James G., and Sevon, Guje. 1988. “Gossiping, information and decision making.” In Decisions and Organizations, edited by James G. March, 429-442. New York: Blackwell.

Waddington, K. 2016. “Rethinking gossip and scandal in healthcare organizations.” Journal of Health Organization and Management 30 (6): 810-817. doi: 10.1108/JHOM-03- 2016-0053.