Turpinoties globalizācijai, arvien vairāk cilvēku dzīvo pilsētās – ja tagad tā ir nedaudz vairāk kā puse, tad līdz 2050. gadam divas trešdaļas cilvēku būs pilsētnieki (Heilig, 2012). Urbānai videi jau izsenis ir slikta slava kā mentālo saslimšanu, stresa un amorālas uzvedības izraisītājai.
Jau kopš 20. gadsimta sākuma pētījumi rāda, ka pilsētās dzīvojošajiem ir augstāks risks ciest no garīgās veselības traucējumiem salīdzinājumā ar lauku iedzīvotājiem (Faris & Dunham, 1939; Silver, Mulvey & Swanson, 2002; Mair, Diez & Galea, 2008; Kenis & Rutten, 2010).
Neiedziļinoties šajos datos, viegli nonākt pie secinājuma, ka pilsētas ir drauds mūsu labsajūtai un veselībai. Taču ievērojama daļa esošo pētījumu uzrāda asociāciju (konkrētas saslimšanas ir biežāk sastopamas pilsētās) nevis kauzalitāti (pilsētas izraisa konkrētas saslimšanas) (Gruebner, Rapp, Adli, Kluge, Galea & Heinz, 2017).
Nošķirt cēloni no saistības vai vides faktorus no ģenētiskiem pētījumos par pilsētu ietekmi uz mentālo veselību ir sarežģīti, taču pagaidām ir pāragri spriest, ka garīgas saslimšanas samazinātos, ja vairāk cilvēku pārvāktos dzīvot uz laukiem.
Viens no skaidrojumiem, kāpēc mentāli traucējumi ir biežāk sastopami pilsētās, ir selektīva sociālā migrēšana (social drift) – proti, iespējams, ka cilvēki ar konkrētiem mentāliem traucējumiem biežāk nonāk pilsētās (Litman, 2023).
Tā, piemēram, nesens Oksfordas universitātē veikts pētījums atklāja, ka ģenētiski faktori ietekmē gan iespēju ciest no šizofrēnijas, gan iespēju, ka cilvēks dzīvos nabadzīgā pilsētas apkaimē (Saraislan, Fazel, D’Onofrio, Långström. Larsson, Bergen, Kuja-Halkola & Lichtenstein, 2016). Līdzīgas neskaidrības ir par pētījumiem, kas pievēršas pilsētas parku ietekmei uz tuvējiem iedzīvotājiem. Vai cilvēki ir laimīgāki un veselīgāki, jo dzīvo tuvu zaļajām pilsētas zonām, vai arī veselīgāki un laimīgāki cilvēki biežāk pārvācas uz zaļākām apkaimēm? (Alcock, White, Wheeler, Fleming & Depledge, 2014) Selektīva migrācija var radīt scenārijus, kur cilvēki, kas jau ir fiziski aktīvi pārvācas uz vietām, kas piedāvā vairāk iespēju fiziskām aktivitātēm (Coombes, Jones & Hillsdon, 2010), vai arī kur cilvēki ar augstiem ienākumiem un labu mentālo veselību var atļauties augstākas cenas par mājokli zaļākā pilsētas apkaimē (Bateman, Abson, Beaumont, Darnell, Fezzi, Hanleys & Termansen, 2011).
Arī analizējot asociāciju starp mentālām saslimšanām un dzīvi pilsētā, bilde nav tik melna kā ziņu virsrakstos – lai arī urbānai videi ir saistība ar augstāku psihozes, šizofrēnijas un depresijas risku, kā arī biežāku atkarību no kokaīna un heroīna, pilsētniekiem ir zemāks demences un Alcheimera risks, ievērojami zemāks pašnāvību risks, kā arī retākas alkohola un metamfetamīna atkarības.
Bez tam, marginalizētām un nabadzīgām sabiedrības daļām dzīve pilsētā ir saistīta ar augstāku labsajūtu, jo pilsētas piedāvā plašākas ekonomiskās un sociālās iespējas, kā arī pieejamākus fiziskās un mentālās veselības aprūpes pakalpojumus (Litman, 2023).
Kā jau ar daudzām lietām, arī uz pilsētām un laukiem attiecas princips, ka variācija grupu iekšienē ir lielāka nekā starp grupām.
Proti, lielāku iespaidu uz mūsu mentālo veselību atstāj nevis tas, vai dzīvojam pilsētā vai laukos, bet gan tas, kādā pilsētā (vai laukos) un kādā apkaimē dzīvojam.
Nelabvēlīgu pilsētvidi raksturo koncentrēta nabadzība, segregācija, nolietota būvētā vide un noziedzība – visi šie faktori ir saistīti ar hronisku psiholoģisko un fizisko stresu (Galea & Vlahov, 2005).
Kādas pilsētas saistītas ar labu garīgo veselību?
Un, lai arī pētījumi, kas pievēršas saiknei starp būvēto vidi un indivīda mentālo veselību, ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem (Zhang, Zhou & Shen, 2021), mēs zinām, kādas pilsētas un kādas apkaimes uzlabo (vai vismaz ir saistītas ar labu) garīgo veselību sabiedrības nevis indivīda līmenī (Buttazzoni, Doherty & Minaker, 2021):
1) Zaļas apkaimes ar parkiem un apzaļumotām ielām, kas atstāj pozitīvu ietekmi gan pašas par sevi, gan veicina sociālas saites, piedāvā iespējas fiziskām aktivitātēm un samazina trokšņa piesārņojumu;
2) Aktīvas apkaimes, kas piedāvā dažādas aktīvās atpūtas iespējas un kurās ir viegli un izdevīgi pārvietoties ar kājām vai braukt ar velosipēdu – piemēram, augsta blīvuma jauktas funkcijas apkaimes, kas piedāvā dažādus pakalpojumus gājiena attālumā;
3) Sociālas apkaimes, kas iedrošina sociālo saišu veidošanu caur publiskām zonām, soliņiem un dažādām funkcijām – piemēram, piepilsētas privātmāju rajons, kurā atrodas tikai dzīvojamās mājas piedāvā ļoti ierobežotas socializēšanās iespējas;
4) Drošas apkaimes ar zemu noziedzības un satiksmes negadījumu līmeni, kā arī pašu iedzīvotāju veiktā neapzinātā ielas drošības monitorēšana, kas notiek, ja pret ielām ir vērsti ēku logi un uzņēmumu ieejas;
5) Taisnīgas pilsētas, kas tiecas samazināt sociālekonomisko vai rasu segregāciju un rūpējas par mazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām. It sevišķi apzinoties to, ka pilsētas, iespējams, piesaista cilvēkus ar augstāku mentālo saslimšanu risku, ir svarīgi piedāvāt atbilstošu garīgās veselības un atkarību aprūpi.
Jauns, taču daudzsološs pētniecības virziens, kas pievēršas urbānās vides ietekmei un neiroloģiskiem procesiem, ir neirourbānisms (Mondschein & Moga, 2018). Veicinot sadarbību starp neirozinātnes, publiskās veselības un pilsētplānošanas nozarēm, iespējams radīt veselīgākas, cilvēcīgākas un taisnīgākas urbānās vides, kas uzlabo dažādu sabiedrības grupu veselību un vienlīdzību (Lyndon & Garcia, 2015). Jauni pētījumi pierāda šī lauka potenciālu – stratēģijas un metodes profesionālajai praksei un pētījumiem sabiedrības veselības jomā.
Kamēr pētnieki pēta un pilsētplānotāji plāno, ko darīt pilsētu iedzīvotājiem, kas noraizējušies par urbānās dzīves veselības riskiem?
Ar domu spēku vien savu dzīvesvietu drošāku un taisnīgāku nepadarīsim, taču varam savā apkaimē piefiksēt zaļas, aktīvas un sociālas vietas un iekļaut tās savos ikdienas maršrutos, biežāk izvēlēties pārvietoties ar kājām vai velosipēdu, iepazīties ar saviem kaimiņiem, iesaistīties sev tuvākajā apkaimes biedrībā un izveidot attiecības ar sev apkārt esošo vidi, padarot to par savu un piedaloties tās attīstībā. Tāpat kā vide atstāj iespaidu uz mums, arī mēs varam ietekmēt vidi sev apkārt.
Atsauces
- Heilig, G. K. (2012). World Urbanization Prospects: the 2011 Revision. United Nations, Department of Economic and Social Affairs, Population Division.
- Faris R., Dunham H. (1939). Mental disorders in urban areas: An ecological study of schizophrenia and other psychoses. Chicago: The University of Chicago Press.
- Silver E., Mulvey E. P., Swanson J. W. (2002). Neighborhood structural characteristics and mental disorder: Faris and Dunham revisited. Soc Sci Med. 2002;55:1457–1470.
- Mair C., Diez Roux A. V., Galea S. (2008). Are neighbourhood characteristics associated with depressive symptoms? A review of evidence. J Epidemiol Community Health. 2008;62:940–946.
- van Os J., Kenis G., Rutten B. P. (2010). The environment and schizophrenia. Nature. 468:203–212.
- Litman, T. (2023). Understanding Urban Mental Health Impacts and How to Create Saner, Happier Cities. Victoria: Victoria Transport Policy Institute.
- Sariaslan A., Fazel S., D’Onofrio B. M., Långström N., Larsson H., Bergen S. E., Kuja-Halkola R. & Lichtenstein P. (2016). Schizophrenia and subsequent neighborhood deprivation: revisiting the social drift hypothesis using population, twin and molecular genetic data. Translational Psychiatry 6, 796.
- Alcock I., White M. P., Wheeler B. W., Fleming L. E., Depledge M. H. (2014). Longitudinal Effects on Mental Health of Moving to Greener and Less Green Urban Areas Environmental Science & Technology 2014 48 (2), 1247-1255.
- Coombes E., Jones A., Hillsdon M. (2010). The relationship of physical activity and overweight to objectively measured green space accessibility and use. Social science & medicine (1982) (2010), 70 (6), 816-22
- Bateman, I. J., Abson, D., Beaumont, N., Darnell, A., Fezzi, C., Hanleys, N., & Termansen, M. (2011). Economic values for ecosystems. In ‘The UK National Ecosystem Assessment Technical Report.
- Gruebner O., Rapp M. A., Adli M., Kluge U., Galea S., Heinz A. (2017). Cities and Mental Health. Deutsches Arzteblatt International 2017 114 (8), 121-127.
- Galea S., Vlahov D. (2005). Urban health: Evidence, challenges and directions. Annual Review of Public Health. 2005;26:341-65.
- Zhang L., Zhou S., Kwan M., Shen M. (2021). Assessing individual environmental exposure derived from the spatiotemporal behavior context and its impacts on mental health. Health Place 2021 Sep;71:102655.
- Buttazzoni A., Doherty S., Minaker L. (2021). How Do Urban Environments Affect Young People’s Mental Health? A Novel Conceptual Framework to Bridge Public Health, Planning, and Neurourbanism. Public Health Reports. 2022;137(1):48-61.
- Mondschein A., Moga S. T. (2018). New directions in cognitive-environmental research: applications to urban planning and design. Journal of the American Planning Association, 84(3-4), 263-275.
- Lydon M., & Garcia A.. (2015). Tactical urbanism: short-term action for long-term change. Island Press.