Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.

Lai mēs runātu par piesaisti, par attiecībām mums jāsaprot, kā strādā mūsu smadzenes. Pirmais, padomāsim, kādi mēs piedzimstam. Cilvēks piedzimst bezpalīdzīgs. Mēs neesam kā rāpuļi, kā ķirzaciņas, kas var izšķilties no savas olas un aiziet neatkarīgā dzīvē. Mēs esam tā uzprogrammēti, ka mums vajag citus cilvēkus un mēs ilgus gadus dzīvojam atkarīgi no mūsu aprūpētāju labvēlības, no viņu spējām mūs aprūpēt. Šajā laikā mūsu smadzenes vēl nav nobriedušas, tās veidojas un ļoti ātri un daudz uztver informāciju, tās mācās. Tas, ko mēs iemācāmies šajā laikā, kļūst par orientēšanās karti turpmākajai dzīvei. Iedomājies, ka bērna un jaunieša smadzenes ir kā plastilīna bumbiņa, kuru tur rokās cilvēki - pat maigi pieskārieni atstās pirkstu nospiedumus.

Pilno rakstu lasi abonējot šeit vai nopērkot žurnāla otro numuru.