Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.

Mēs visi laiku pa laikam varam saskarties ar savu vai kāda cita pasīvo agresiju. It kā nevainīgs mājinieku komentārs par nenomazgātiem traukiem vai līdzcilvēku nopūtas pie Rimi kasēm par lēnu produktu likšanu maisiņos. Pasīva agresija ir diezgan ērta stratēģija, tā ļauj slēpties. Piemēram, kad citi mūs par nopūtām konfrontē, ir viegli noliegt, izlikties, ka esmu pārprasts -“tā taču nemaz nebija domāts”.  

Tā vietā, lai atklāti runātu par savām raizēm, bažām, vajadzībām, cilvēki slēpj savas patiesās jūtas aiz pasīvi agresīvām taktikām.

Kāpēc tā rodas

Ja cilvēks bieži izmanto pasīvu agresiju komunikācijā, tas var norādīt uz neprasmi veselīgi atpazīt un paust savu neapmierinātību. Atklāta vajadzību paušana ir veselīga, bet patiesībā ārkārtīgi sarežģīta, ja neesam to apguvuši vai, ja apkārtējā vide mūs par atkātību nosoda.

Pasīvas agresijas piemēri

• Klusēšana: tā vietā, lai atklāti pateiktu: "Man tas nepatīk/es jūtos slikti", klusē, varbūt pat dienām ilgi, vai izliekas, ka nesadzird otra teikto un tāpēc neatbild.

• Skaļa elšana un pūšana, lai citi noprastu viņu attieksmi.

• Sarkastiski komplimenti, kas nerada vēlmi teikt ''Paldies", jo patiesībā ir aizplīvurota kritika.

• Netiešs atteikums, izvairīšanās teikt ''nē” - piemēram, ilgstoši solījumi par kaut ko padomāt, kas nekad nerezultējas konkrētā atbildē vai rīcībā. 

• Saka “jā”, tad neizdara, prokrastinē, visu laiku aizmirst, izdara pavirši.

• Upura loma: "Labi, es PATI visu izdarīšu!"

• …

Kā atbildēt uz pasīvu agresiju un ko darīt, ja pats esmu pasīvi agresīvs, lasi žurnāla rakstā. Pilno rakstu lasi abonējot šeit vai nopērkot žurnāla sesto numuru.