Dažreiz psiholoģijas terminiem kļūstot populārākiem, tie it kā sāk paplašināties un/vai tiek lietoti neprecīzi. Tas šķiet gandrīz neizbēgami. Jo vairāk par psiholoģiju sabiedrībā runājam, jo lielāka iespēja, ka kāda daļa sarunu būs neprecīzas vai romantizētas. Tomēr nekritiska terminu lietošana var radīt pārpratumus un nejēdzīgas sekas. Te īsi iezīmēšu pāris, manuprāt, pārprastas lietas par introversiju.

Introverts vs ekstraverts

Bieži vien publiskajā telpā par introversiju runājam kā par melnbaltu kategoriju - vai nu esam introverti savās alās vai ekstraverti, kas visu laiku grib satikt cilvēkus un ballēties. Tomēr parasti tā gluži nav. Pierādījumu bāze rāda, ka introversija-ekstraversija ir dimensija, kontinuums. Gluži kā cilvēki pasaulē nav tikai gari vai īsi. Mēs esam dažādu garumu un skolā ierindā varējām sastāties skaistā lejupejošā līknē (es gāju skolā, kur ierindā stāšanās sporta stundās bija ārkārtīgi svarīga, shout-out visiem mileniāļiem no Mārupes vidusskolas). Teikt, ka ierindā stāvošo skolēnu vidū var novilkt svītru un apgalvot ‘’visi pa kreisi ir gari, bet pa labi - īsi’’ būtu absurdi. Tāpat arī varam iztēloties ekstraversiju-introversiju, kur vienā galā ir kāds 100% ekstraverts un otrā 100% introverts, bet mēs pārējie tomēr esam kaut kur pa vidu.