Esmu četerdesmit gadus jauna sieviete, kura kopā ar savu vīru piedzīvo deviņus gadus negribētu bezbērnotību. Piedzīvojam mēs kopā, bet diagnoze "neauglība" uzstādīta man, mans ķermenis nespēj iznēsāt un piedzemdēt bērnu.

Visas mūsu septiņas grūtniecības ir beigušās pirmajā trimestrī, skaidras atbildes uz jautājumu: "Kāpēc tā notiek?" mums nav. Izmeklējumi, laproskopijas, pieņēmumi, atkal izmeklējumi un vēl daudz kas tika darīts, ārstēts, ir bijušas grūtniecības dabiskā ceļā un medicīniskās apaugļošanas. Kā teica mana draudzene: "Jūs ar Jāni tur augšā esiet daudzbērnu ģimene." Ar savu stāstu es gribētu uzrunāt sievietes, vīriešus, ģimenes, kuri saskaras ar ko līdzīgu. Un jā, ļoti negribētos iet garām vīriešiem viņu bezbērnotības pieredzē.

Mūsu ceļā līdz bērna piedzimšanai ir gana noiets pa šiem gadiem un šobrīd skaidri saprotam, ka nepiedzīvosim sava bioloģiskā bērna atnākšanu.

Es nepiedzīvošu dzemdības, es nebarošu savu bērnu ar krūti, man nebūs strijas uz vēdera no grūtniecības, es nepirkšu bērnu drēbīties un neslaucīšu no sevis sava bērna atraugu.

Tikai 2023.gada martā Latvijā tika pieņemts jauns termins "negribēta bezbērnotība", termins kas palīdz izskaidrot un atbildēt uz nekorektu jautājumu: "Kāpēc precētam pārim pēc trīsdesmit joprojām nav bērnu?" Ja Tu vēl neesi saskārusies/-ies ar šo, iespējams, būs šādi jautājumi no cilvēkiem, ko sastapsi savā ceļā, jo diemžēl mēs dzīvojam nevisai taktiskā, empātiskā sabiedrībā.