Vardarbību tiešsaistē mēdzam vēl neatpazīt un neuztvert tās ietekmi tik nopietni - tas taču digitāli, nevis reāli. Taču, ja tajā iesaistīti citi cilvēki, nav tādas alternatīvās realitātes, kurā teiktais vai darītais nav TIK kaitīgs. Rakstā lasi - cik daudz sieviešu cieš no varbdarības tiešsaistē? Kā viegli pieejamie attēlu un video dalīšanās un rediģēšanas rīki kļūst par ieroci, lai darītu pāri sievietēm? Kāpēc internetā cilvēki rīkojas brīvāk? Ko varam darīt, lai situāciju uzlabotu? Autore Marta Kraujiņa, Centra MARTA digitālās komunikācijas speciāliste, kā arī iekļauts psiholoģes Ilzes Vardanjanas komentārs.

Seksuāla vardarbība tiešsaistē ir aktuāla problēma, kas attīstījusies līdz ar digitālo platformu straujo izplatību. Tā atspoguļo reālās pasaules vardarbības un ekspluatācijas tendences arī virtuālajās telpās, kur izpaužas kā seksuālu attēlu vai video izplatīšana bez piekrišanas, uzmākšanās tiešsaistē, kiberizsekošana un cilvēku tirdzniecība.

Protams, arī vīrieši mēdz sastapties ar šāda veida vardarbību, taču šobrīd tā ir problēma, kas galvenokārt kaitē meitenēm un sievietēm. Kā 2020.gadā rakstīja Tims Berners-Lī, tīmekļa izgudrotājs, - internets šobrīd sievietēm nestrādā, jo kļūst par vietu, kur sievietes sastopas ar pieaugošu vardarbību, kas ietekmē arī pārējo dzīvi (skolas apmeklēšanu, karjeras iespējas utt.). 2014.gada 1 no 10 sievietēm bija piedzīvojusi kibervardarbību (Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta dati), bet 2024.gada pētījumu meta analīzē secināts, ka šobrīd izskatās, ka ar to globāli sastopas vismaz aptuveni 1 no 3 sievietēm (Benitez-Hidalgo et.al 2024). Tātad situācija pasliktinās.

No 2010. līdz 2012. gadam ASV darbojās vietne Is Anyone Up?, ko izveidoja Hanters Mūrs. Žurnāls Rolling Stone vēlāk Mūru nosauca par “Internetā visienīstāko cilvēku”, jo viņa izveidotā platforma kalpoja atriebības pornogrāfijas (angļu valodā revenge porn) izplatīšanai. Šī vietne ļāva lietotājiem publicēt seksuāla rakstura fotoattēlus bez cilvēku piekrišanas, bieži vien pievienojot viņu personisko informāciju, piemēram, vārdus un adreses. Papildus tam Mūrs bija iesaistījis hakerus, lai viņi uzlauztu privātus datorus un mākoņkrātuves, iegūtu kailfoto un tos ievietotu vietnē publiskai apskatei. 2015. gadā Mūru notiesāja, un viņš pavadīja cietumā 2,5 gadus, iznākot brīvībā 2017. gadā. 2022. gadā Netflix izlaida dokumentālo seriālu par Is Anyone Up? un tā veidotāju Hanteru Mūru.

Esmu uzgājusi līdzīgu forumu un Telegram grupu tepat Latvijā, kuras nosaukums ir Latvian Girl$. Grupā vīrieši savā starpā dalās ar dažādos veidos iegūtiem sieviešu kailfoto. Tie ir zagti no viņu OnlyFans profiliem, iegūti no personīgām sarakstēm vai citādi pievienoti, bez sieviešu piekrišanas šo attēlu tālākai izplatīšanai.

Nesen platformā X (bijušais Twitter) tika ievietots mākslīgā intelekta ģenerēts kailfoto, kā rezultātā arī Latvijā sākusies plašāka diskusija par tiešsaistes seksuālo vardarbību, piemēram, Delfi un LSM publicējot rakstus, kas vērš uzmanību uz mākslīgā intelekta ģenerētas pornogrāfijas izplatīšanu un tās radītajām problēmām. Šajā gadījumā īpaši aktuāls kļūst jautājums par to, kā viltoti kailfoto var kļūt par ieroci pret ikvienu, īpaši pret sievietēm, kuras aktīvi piedalās publiskajā dzīvē.

Publisku sieviešu – mūziķu, politiķu vai citu zināmu personu – attēli var tikt izmantoti, lai radītu mākslīgā intelekta ģenerētus pornogrāfiskus materiālus. Cilvēki, kas iebilst pret konkrēto sieviešu uzskatiem vai darbību, var izmantot šādus attēlus, lai censtos viņas apklusināt vai diskreditēt. Šādi attēli un video var ļoti kaitēt sievietes profesionālajai un personīgajai dzīvei, jo sabiedrība bieži vien uztver šādus materiālus kā īstus. Turklāt pat tad, kad situācija šķietami tiek atrisināta, jo sabiedrība informēta, ka tie nav bijuši īsti pornogrāfiskie materiāli, kaitējums jau ir nodarīts. 

Seksuālā vardarbība, kas balstīta tehnoloģijās, nav vienīgais veids, kā, izmantojot tehnoloģijas, tiek veicināta vardarbība pret sievietēm un citām sabiedrības grupām. Mobilizēti un koordinēti uzbrukumi dažādās sociālo tīklu platformās, saukti arī par kibermobingu, personīgas informācijas izpaušana (angliski doxing), vajāšana internetā jeb kiberstalkings – visi šie veidi rada draudus cilvēku dzīvībai un veselībai.

Kopš 2021. gada aktīvi nodarbojos ar aktīvismu tiešsaistē. Saturs, kuru publicēju, bija pietiekami neērts, lai regulāri izsauktu kibermobinga epizodes no cilvēkiem, kuri politiski nepiekrita manam skatījumam. Tēmas, par kurām runāju, bija saistītas ar sieviešu tiesībām un LGBTQAI+ kopienas tiesībām. Šīs tēmas pašas par sevi vienmēr ir polarizējošas, un to varēja novērot arī cilvēku reakcijās uz saturu par šīm tēmām. Sākumā man šķita, ka šos cilvēkus ir iespējams vienkārši ignorēt, taču ar laiku uzbrukumiem turpinoties, tas sāka ietekmēt gan manu ikdienas pašsajūtu, gan mentālo veselību.

Viena no sajūtām, kas mani šajā laikā pavadīja visbiežāk, bija kauns. Kad cilvēku grupa sāk meklēt manu personīgo informāciju, piemēram, izglītību, lai to apsmietu, meklē darba devēju un uzdod jautājumus, raksta draudus, uzbrūk personībai, ir grūti palikt pie tā, ka mans viedoklis, mana personība nav nekas, no kā būtu jākaunas. Tāpat izjutu trauksmi, bailes un bezspēcību, jo vienīgais, ko varēju darīt šādā situācijā, bija pārtraukt paust savu viedokli. Tas man kā aktīvistei radīja sarežģītu morāles jautājumu – ja klusēju, tad tie, kas ir pret manu viedokli, ir panākuši tieši to, ko vēlējās. Taču, ja turpinu dalīties ar savu viedokli un iestājos par dažādu cilvēku grupu tiesībām, iespējams, tas lēnām sagrauj manu mentālo veselību. Šobrīd esmu izvēlējusies klusēt un saudzēt sevi. Kā būs nākotnē, rādīs laiks, bet šīs sajūtas ir universālas vardarbības upuriem. Šādas sajūtas piedzīvo ne tikai tie, kas saskaras ar tehnoloģijās balstītu vardarbību, bet arī ar vardarbību dzīvē un ikdienā.

Psiholoģes komentārs:

“Sociālo mediju vidē daļa cilvēku rīkojas brīvāk un/vai intensīvāk nekā viņi to darītu klātienē. To sauc par disinhibīciju, kas ir interesants aspekts interneta komunikācijai kopumā un arī specifiski kibermobingam. Disinhibīcija palīdz gan veidot labu, patīkamu online komunikāciju, jo nedaudz nojauc robežas, gan arī ir viens no mehānismiem, caur kuru tiek radīta augsne destruktīvai, pētnieka John Suler vārdiem - toksiskai - online komunikācijai, kam raksturīgi draudi utml. Suler apgalvo, ka disinhibīcijai ir vairāki faktori:
1) disociatīvā anonimitāte, kas ļauj viegli nošķirt savu online uzvedību no klātienes identitātes aka “Mans Twitter lietotājvārds neesmu es”;
2) neredzamība - fiziskās iezīmes paliek paslēptas, piemēram, intonācija, ķermeņa valoda;
3) asinhronitāte - ir izjaukts laika plūdums: komunikācija online ļauj izvairīties no un novēlot saņēmēja atbildi, jo komunikācija nenotiek reālajā laikā;
4) solipsitiska iejaukšanās - kas nozīmē, ka lasot otra cilvēka rakstīto, to lasām izveidojot/iztēlojoties prātā kādu personu ar konkrētu balsi, izskatu pat, ja šo cilvēku reāli nepazīstam;
5) disociatīva iztēlošanās - internetu var uztvert kā sapni, kā kaut ko, kas nav reāls;
6) statusa un autoritātes mazināšana - internets tiek uztverta kā vienlīdzīga vide, kur nav sociāli pieņemto autoritātes pazīmju.

Tāpat pieminēšanas vērts aspekts kibermobingam ir pasīvo novērotāju jeb skatītāju daudzums - to internetā ir vairāk nekā reālajā dzīvē būtu. Piemēram, darbavietā vai kaut kur veikalā sastopoties ar kāda cilvēka rupju komentāru, apkārt būtu saujiņa cilvēku, turpretī internets ir bezlimita, dažreiz spilgtus apvainojumus redz pat tūkstoši cilvēku. Ja daudzi cilvēki noskatās tajā, kā mani pazemo, tas var būt ārkārtīgi kaitējoši. Līdzcilvēki un viņu īstenotās sociālās normas ir būtisks aspekts mūsu katra labbūtībai. Ja visi noskatās, kā mani rupji pazemo, tas ir avots kaunam - kauns ir sociāla emocija. Tā liek domāt ‘’es esmu niecība’’ un rada bezspēcīgumu, izolācijas, atšķirīguma sajūtu, liek justies tā it kā manai rīcībai nebūtu vērtības, it kā man pašam nebūtu vērtības.

Saprotot kibermobinga mehānismu, varam labāk reflektēt katrs pats par savu interneta uzvedību - vai es pārāk neiztēlojos, ka internets nav īstenība? Vai neesmu pārāk nošķīris sevi no savas interneta personas tādā veidā, kas citiem var kaitēt?”

Šobrīd Latvijā un arī daudzās citās valstīs likumdošana atpaliek no tehnoloģiju attīstības, kas nozīmē, ka cietušajām personām ir ierobežotas iespējas aizsargāt savas tiesības un cīnīties pret šādiem uzbrukumiem. Lai gan ir pieejami daži likumi pret kibermobingu un pornogrāfijas izplatīšanu bez piekrišanas, piemēram, deepfake pornogrāfija joprojām netiek adekvāti regulēta.

Tehnoloģijās balstītas vardarbības apkarošanai nepieciešama plaša pieeja. Tas ir ne tikai jautājums par demokrātijas un valsts drošību, bet arī par katra individuāla cilvēka drošību tiešsaistē un dzīvē. Kā vienu no risinājumiem redzu Latvijai pieņemt Eiropas Savienības direktīvu pret vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, kas paredz dažādus preventīvus risinājumus tieši tehnoloģijās balstītas vardarbības gadījumos.

Direktīva nosaka, ka dalībvalstīm ir jāpieņem tiesību akti, kas kriminalizē kibervajāšanu un kiberuzmākšanos. Kibervajāšana ietver personas uzmācīgu izsekošanu vai novērošanu ar tehnoloģiju palīdzību, piemēram, izmantojot izsekošanas programmatūru vai piekļuvi privātajiem datiem bez piekrišanas. Kiberuzmākšanās aptver pastāvīgu draudu vai aizskaroša satura sūtīšanu, kas rada cietušajam trauksmi vai bailes.

Direktīva paredz stingrus sodus par intīmu attēlu, video vai cita privāta materiāla izplatīšanu bez personas piekrišanas, neatkarīgi no tā, vai persona pati šo materiālu iepriekš ir izveidojusi vai kādam nosūtījusi. Tas ietver arī aizliegumu izplatīt viltotus intīmus attēlus, piemēram, "deepfake" video, lai aizsargātu cilvēkus no manipulatīvas dezinformācijas, kas apdraud viņu reputāciju un psiholoģisko labklājību.

Direktīva nosaka arī nepieciešamību kriminalizēt publisku aicinājumu uz vardarbību vai naidu internetā, īpaši gadījumos, kad tas vērsts pret sievietēm. Šī prasība attiecas uz aicinājumiem internetā, kuri var izraisīt naida runas un vardarbības eskalāciju, īpaši gadījumos, kas ietekmē sieviešu sabiedrisko līdzdalību vai viņu drošību.

Mēs aicinām Latvija valdību pievērst uzmanību tehnoloģijās balstītai vardarbībai un tās potenciālajām sekām uz sievietēm, dažādām publiskām personām un sabiedrību kopumā. Šis ir aicinājums Latvijai ieviest Eiropas Savienības direktīvu pret vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē!

Centrs MARTA un psiholoģiska atbalsta centrs “TIEK”, aicina ikvienu kuram rūp sieviešu drošība internetā un sabiedrība bez vardarbības, nosūtīt elektronisku kartīti Saeimas deputātiem vai atbildīgajiem ministriem ar aicinājumu pārņemt Eiropas Savienības direktīvu par vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Šī direktīva ir būtisks solis, lai stiprinātu sieviešu aizsardzību, it īpaši digitālajā vidē. Aicināsim kopīgi veidot drošāku un atbildīgāku sabiedrību!

Kartīte pieejama ŠEIT.
Saeimas deputātu un ministru e-pasti pieejami ŠEIT.