Piesaiste ir bioloģiski noteikta vajadzība pieķerties aprūpes personai. Cilvēks piedzimst bezpalīdzīgs, mēs ilgu laiku esam atkarīgi no citiem. Tas, kādas bērnībā bija manas attiecības ar aprūpētājiem (vecākiem, vecmāmiņu, vectētiņu u.tml) ietekmē to, kā es veidoju attiecības jau pieaugot.

Piesaistei tiek izdalīti 4 dažādi stili, kas norāda uz to, vai piesaiste ir droša vai nedroša. Šie stili nav akmenī kalti, tomēr labi noder, lai saprastu cēloņsakarības mūsu katra uzvedībai attiecībās.

Bieži izplatīta nedrošas piesaistes pazīme ir tas, ka man pieaugušā vecumā ir grūti runāt par savām jūtām un vajadzībām.

Baidos citus apbēdināt, skumdināt ar savām problēmām. Vēlos par citiem parūpēties. “Ja citi ir laimīgi, tad es arī.”

Domājot par to, kā tas saistīts ar bērnību, varam pakavēties atmiņās: vai manā ģimenē bērnībā bija pieņemts, ka vecāku labsajūta, viņu vajadzības ir jāmenedžē bērniem? Lietas, kam pievērst uzmanību, aprakstītas tālāk. Ja tās atkārtojas pastāvīgi un bērns bieži ir atbildīgs par vecāku labsajūtu, tas var radīt nedrošību attiecībās.

Pazīmes, kas var norādīt uz pārāk lielu atbildību uz bērnu pleciem:

• Vecāks pastāvīgi dalās ar bērnu par savām attiecībām, finansēm, problēmām darbā, lai saņemtu atbalstu, ventilētu savas izjūtas.

• Bērns stresa situācijās atbildīgs par vecāka mierināšanu vai ''nejaukšanos pa kājām'', rezultātā bērns nesaņem atbalstu sev.

• Normālas bērna reakcijas, piemēram, dusmas, skumjas, dumpošanās tiek sauktas par bērnišķīgām, liekām, traucējošām, sliktām.

• Bērns atbildīgs par mazākiem bērniem

• Frāzes no vecākiem "Redzi, ko tu izdarīji, tagad man ir jāraud/jādusmojas" u.tml.