Nereti piedošana tiek uztvert kā konkrēts galapunkts, pēc kura vairs nesāp un neuzjundī nepatīkamās izjūtas, dusmas, kauns. Tomēr tas bieži ir nereāls mērķis. Jā, rētas dzīst un kļūst mazāk sāpīgas, bet tās pilnīgi nezūd ar formālu es piedodu. Dzīvē būs mirkļi, kas par grūto atgādinās.

Pamēģini domāt mazāk par piedošanu un vairāk par pieredzes izskaidrošanu.

Vari padomāt par šiem jautājumiem:

1.Kas tieši notika?

2.Kuras manas vai citu vajadzības tika ignorētas? Piemēram, vajadzība pēc drošības, atbalsta, pieņemšanas, cieņas u.c.

3.Ja manī ir pašpārmetumi par savu rīcību: vai rīcībai ir kāds skaidrojums?

4.Vai šobrīd esmu apstākļos, kas ļauj šai situācijai atkārtoties?

Ir pavisam normāli, ja atceroties domas kļūst haotiskas, rodas dusmas, kauns un citas izjūtas. Pamēģini sev pastāstīt, ka ir normāli atkal izjust nepatīkamo, atcerēties. Tas ir smagi un var būt kaitinoši. Tomēr tas paies. Pasaki sev paldies, ka tava psihe ļauj zināt, kas ir svarīgs. Tā cenšas tevi sargāt. No citiem un kādreiz no sevis paša arī. Ja notikumu ir grūti apstrādāt, tas neliek mieru, meklē dzirdīgas ausis pie speciālista.