Tas, ka kāds cilvēks cīnās ar mentālās veselības grūtībām, nedod man atļauju uzvesties cietsirdīgi, negodīgi un to skaidrot ar:

''Tas tāpēc, ka otram ir X diagnoze.''

1) Attiecībās katrs cilvēks ir atbildīgs pats par savu uzvedību, reakciju, konfliktu risināšanas stratēģijām, arī tuvināšanās stratēģijām.

2) Pārsvarā dzīve nav tik melnbalta, lai viens apstāklis izskaidrotu pilnīgi visu attiecību dinamiku.

Uzņemties atbildību par savu artavu sliktās attiecībās ir grūti. Tā patiešām ir.

Mūsos ir dabiska vēlme meklēt slikto ārpusē - arī otrā cilvēkā, viņa uzvedībā. Īpaši, ja otra cilvēka neizdarībām ir kāds termins.

Bet tas, ka otram ir diagnoze, nenozīmē, ka mans pienesums ir vieglu roku atmetams, ignorējams, jo es esmu ''tipisks, vesels, normāls''.

Pilnīgi novelt atbildību par attiecību neveiksmēm uz otru cilvēku ir netaisnīgi un nesamērīgi (ja vien runa nav par vardarbību, bet tas ir cits stāsts).

Labs ilustratīvs piemērs ir, kad alkoholiķi sāk atlabt un, piemēram, atsāk piedalīties ģimenes dzīvē. Tad viņi vēlas tuvināties, runāties, pārējiem ar viņiem atkal jārēķinās, jāizturas kā pret cilvēkiem, turklāt, tuviniekiem atkal pašiem jāuzņemas atbildība par sevi, savām neizdarībām.

Tad, saprotami, ka bieži vien ģimenes locekļi nemaz šīs pārmaiņas nesagaida atplestām rokām. Ko nu mēs vainosim?

Lai cik dīvaini tas nešķistu, ir iespējams, ka neapzināti iegūstam no tā, ka kādam ir kāds stāvoklis, diagnoze, kas viņu padara par grēkāzi.

Ar cieņu pret sevi un otru paskatoties uz to, ko mēs abi iegūstam vai ieguvām šādā dinamikā, var gan sevi iepazīt, gan saprast, kā turpmāk novērst kādus sarežģījumus šajās vai citās attiecībās.

Tā ir brieduma pazīme.

Tāpat arī pārtraukt attiecības, kurās esmu ar cilvēku, kuru patiesībā nicinu, ir cieņpilni gan pret otru, gan sevi.