Šīs domas pamatā mēdz būt izjūta, ka es neesmu gana labs/laba, lai kāds, iepazinis manas neērtās, nepatīkamās daļas, mani tomēr pieņemtu.

Tuvas attiecības paredz iespēju, ka:

• Sastapšos ar vilšanos, noraidījumu

• Uz mani kāds paļausies

• No manis gaidīs, ka es paļaujos un uzticos

• Man būs jāsaprot, ko otram vajag

• Ja lietas kļūs nopietnas, no manis kaut ko sagaidīs un nezinu, vai spēšu un gribēšu to sniegt

Tādu iespēju apzināšanās var mūs samulsināt, biedēt.

ĪSTERMIŅA IEGUVUMS:

Mēs baiļu iespaidā sevi sargājam.

Ja neiesaistos, man nesāp.

Neko nemainīt ir drošāk nekā mesties nezināmajā nākotnē.

ILGTERMIŅA ZAUDĒJUMS:

Mēs liedzam sev iespēju piedzīvot, ka attiecībām ir arī patīkamā, dziedinošā puse.

Pārliecība ''neesmu gana labs'' tiek uzturēta.

Bailes no tuvām attiecībām, tuvām draudzībām ir saprotamas, bet var mūs atturēt no citas pieredzes gūšanas. Zem raizēm ''ja nu es nepatīku, ja nu mani nepieņem, ja nu es kļūdos'' var slēpties pārliecība, ka neesmu gana labs.

Ja atpazīsti sevi tajā, esi pret sevi laipns un lēnprātīgs. Mēģini paskatīties, kā vēl lietas varētu attīstīties - vai vari iztēloties arī tādus draudzību un attiecību scenārijus, kuros esi rūpju vērts un spēj būt rūpīgs pret citiem? Jā, arī ar situatīviem sarežģījumiem, jo life is life, bet kopumā abpusēji jūtoties labi. Tās ir īstas, dzīvas attiecības - rūpēties, uzticēties un ļaut arī otram darīt to pašu. Attiecības ar cilvēkiem, kuri grib to pašu, ko es.