Tā ir racionalizācija.

Tā vietā lai sajustu nepatīkamas emocijas, mēs ar prātu atrodam it kā loģiskas atrunas. Racionalizācija ir tendence atrast atrunas, saskaroties ar savām kļūdām vai ar ko nepatīkamu.

Pati par sevi doma var būt veselīga, tas ir normāls adaptācijas mehānisms, bet tam nevajadzētu kļūt par veidu, kā pastāvīgi izvairīties no atbildības.

Varbūt tas kādam prasījis lielu darbu - noturēties pretī vecāku piemēram. Bet tāda atruna var būt pārāk zema latiņa, kas traucē sajust savas emocijas, godīgi uz sevi paskatīties un atpazīt veidus, kā dzīvot mierīgāku dzīvi, kur esam labāki partneri, draugi, vecāki.

Tas ir svarīgi, ka tu nekrāp savu partneri vai nesit bērnus, bet ar to nepietiek.

Tas, ka spēj pamanīt savu vecāku neadekvāto uzvedību un to neatkārtot, nenozīmē, ka tas attaisno iespējamo cita veida destruktīvo uzvedību pret sevi, saviem tuviniekiem, kolēģiem vai jebkuru citu cilvēku.

Turklāt, dažreiz racionalizācija un atrunas nozīmē, ka neļaujam sev turpināt augt un mainīties.

Varbūt vērts padomāt, kāds cilvēks gribi un vari būt? Ja nu tu savas attiecības un sevi nevērtētu, salīdzinot ar vecākiem?

Varbūt ir labāk nekā bērnībā, bet vai ir labi?

Salīdzināt sevi ar cilvēkiem, kuri dara lietas sliktāk, ir briesmīgi partneri, kolēģi, vecāki, nav kompliments sev. Tevī ir vairāk, tu vari iemācīties būt konstruktīvs, laipns, atklāts, regulēt emocijas, uzņemties atbildību. Tavas izvēles dzīvē nav tikai divas - darīt kā vecākiem vai nedarīt kā vecākiem. Dzīve ir sarežģīta, niansēta un gara. Ļauj sev augt un mainīties.

Ja ir sajūta, ka esi iesprūdis un nezini, ko tālāk darīt, meklē atbalstu pie speciālista. Ja gribas vairāk informācijas, lasi žurnāla “TIEK” 2.numurā rakstu sēriju par piesaisti un kā veidot drošas attiecības.