Saskaroties ar pāridarījumiem no tuviniekiem, bērni mēdz domāt:

"Es esmu vainīgs, slikts, noteikti esmu izdarījis kaut ko, lai pret mani tā izturētos. Ja es būtu labāks, mani pieņemtu un mīlētu."

Var likties absurdi, bet bērnībā vainot sevi ir vieglāk nekā dot atbildību vecākiem un domāt:

"Mani vecāki ir nekompetenti un nelaipni. Viņi neprot par mani parūpēties, viņi nenodrošina man to, kas man pienākas, kas ir manas tiesības."

Sevis vainošana ir izdzīvošanas taktika.

Kā bērni mēs esam bezpalīdzīgi – mums nav variantu, vecāki ir mūsu izdzīvošanas pamats pat tad, ja viņi rīkojas slikti.

Vainojot sevi par piedzīvotajiem pāridarījumiem, domājot:

"Es esmu vainīgs, slikts, man jācenšas vairāk, citi ir labāki, tāpēc pret viņiem tā neizturas", varam mobilizēties un tas ļauj vieglāk izdzīvot līdzās šiem vecākiem.

Tad, ja vaina ir manī, man ir uzdevumi, mērķi un ilūzija par situācijas kontroli. Vainas izjūtai ir sava funkcija.

Tu nebiji un arī tagad neesi vainīgs pie savu vecāku uzvedības.

Katrs bērns ir pelnījis rūpes, izpratni, uzmanību. Tas, ka bērnībā to saņēmi par maz vai nesaņēmi, ir pieaugušo atbildība.

Destruktīva uzvedība, novārtā atstāšana nekad nav bērna atbildība un vaina. Tu esi labs, vērtīgs un pelnījis rūpes.