Šūpot kāju sapulcē, kustēties no kājas uz kāju stāvot, kratīt plaukstas, šūpoties krēslā, kost vaigos, sist knipjus – tā ir daudziem pazīstama atkārtojoša jeb pašstimulējoša uzvedība.

Tā darām, jo tas palīdz nomierināties, pašregulēties, kad kaut ko spēcīgi jūtam. Varbūt ir ļoti garlaicīgi, grūti koncentrēties, pārāk skaļš, īsti nesaprotam, kas notiek, bet nevaram skaļi paust frustrāciju vai aiziet utt. Ķermenis tad ir viena lieta, ko varam kontrolēt.

Kopumā tas ir pilnīgi normāli un pat veselīgi, kamēr tas nedara pāri tev un citiem. Tas parāda, ka tu mēģini pašregulēties, kas ir brīnišķīga prasme. Neskatoties uz to, ko skolā teica skolotāji.

Svarīgi atpazīt, kāpēc man gribās kratīties. Tas var būt vērtīgs signāls, ka nejūties labi, stabili.

Varbūt vajag pauzi, nomainīt darbības veidu, padzerties ūdeni, iziet pastaigā.