Tu gribi speciālistu ar skaidrām kompetences robežām.

Psihologi nelabo zobus un neizraksta medikamentus, supervizori un kouči nestrādā ar mentālās veselības krīzēm. Katrai profesijai ir savas kompetences, kuru ietvaros var vislabāk cilvēkam palīdzēt.

Vēlme citiem palīdzēt neattaisno grandiozu darbošanos visos virzienos, kuros nav atbilstošu zināšanu.

Visi esam pelnījuši pareizo speciālistu pareizajā laikā. Ja ej pie speciālista, kurš ar vēlmi un harizmu/čuju pseido-zinātniski plāno tev palīdzēt, tu riskē ar savu veselību.

Turklāt - jebkurš cilvēks var sniegt citiem atbalstu, neizliekoties, ka pārstāv kādu no šīm profesijām. Piemēram, atbalsta grupu var vadīt jebkurš, kuram ir spēks un vēlme, jo tā ir horizontāla jeb cilvēki visi viens otram palīdz vienlīdzīgi. Problēma ir tad, ja prasām naudu un solām atbalstu, kuru nevaram garantēt. Tā ir lielās grūtībās nonākušu cilvēku krāpšana. Tāpēc veselības aprūpes profesijām ir dažādas uzraugošās institūcijas, likumi, lai nodrošinātu speciālista izglītību un pieredzi un pēc iespējas samazinātu risku, ka cilvēkam ciešanās tiks nodarīts pāri.

Tldr; vienas jomas speciālists nav speciālists visur. Labs speciālists zinās, ko nezina. Arī cilvēks ar vislabākajiem nodomiem, ja nav atbilstošās izglītības un pieredzes, var nodarīt pāri.