Varbūt arī tavā dzīvē ir cilvēki, kuriem vienmēr būs kāds padoms, vai uzlabojums, ko tev vajadzētu darīt citādāk, labāk, vairāk. Varbūt tu pats esi tas, kuram šķiet, ka, ja vien citi tevī vairāk klausītos, viņu dzīves būtu daudz labākas un vieglākas. Un, iespējams, tu dzīves laikā esi pabijis abās šajās lomās.

Kāpēc pat labi domāti padomi mēdz otru tikai sakaitināt? Iespējams, ka atšķiras mūsu interpetācijas par situāciju - kur viens dod padomu ar mērķi atbalstīt un veidot attiecības, tur otrs to sajūt kā mēģinājumu demonstrēt zināšanas un varu, un norādīt uz to, ka ''re, kā tu nezināji/dari nepareizi''. Atšķirīgā intepretācija arī nozīmē, ka tur, kur vienam šķiet, ka padoms jūs tuvinās, otram tas attiecības bojā.

Ko darīt ar nelūgtajiem padomu devējiem? Var rīkoties divējādi - mainīt interpetāciju un/vai turēt robežas.

Mainīt interpretāciju nozīmē padomāt, vai tas, kurš iejaucas, to patiesi dara ar nodomu tevi pazemot. Pazemošanu var atpazīt, piemēram, ja komentāru fokuss ir salīdzinošs un rupjš (piem.cilvēks X jau gan dara labāk) vai tāds, kas paceļ runātāja paša vērtību. Ja komentāru saturs nav pazemojošs, bet tāpat tevi kaitina, tad padomā par savām gaidām pret apkārtējiem. Ir normāli dažkārt justies aizkaitinātam par citu cilvēku izteikumiem. Tas nenozīmē, ka šie cilvēki ir toksiski un nespēj būt empātiski. Tas var norādīt uz to, ka viņi ir cilvēcīgi un atšķirīgi. Arī ļoti mīlot un cienot otru, dažkārt sanāk izteikties tā, ka rodas pārpratumi. Varbūt kādreiz tas ir vienīgais veids, kā tava tante vai vectētiņš spēj ar tevi veidot attiecības. Cerībā tuvināties, viņi mēģina dalīties ar savu pieredzi vai sniegt (nelūgtu) palīdzību. Varbūt cilvēki caur palīdzības sniegšanu mazina savu trauksmi?

Tas nenozīmē, ka ar itin visu ir jāsamierinās un tas jāpacieš. Drīzāk: ja attiecības vēlamies saglabāt, bet jūtam, ka vajadzīgi uzlabojumi, tad mūsu uzdevums ir par savām izjūtām atklāti runāt. Sakot, piemēram ''Man ir grūti klausīties, kad tu, atnākot ciemos, komentē manas mēbeles/to, kā es audzinu bērnus. Es zinu, ka tu daudz zini un mēģini mani palīdzēt, bet tas mani tikai sakaitina un jau pirms mūsu tikšanās liek domāt, ka būs jāaizstāvas, tad es jūtos nedroši. Man patīk ar tevi runāties un pavadīt laiku. Varbūt mēs varam labāk parunāt par [cita tēma]?'' Varbūt tu vari atrast kādu veidu, kā iesaisti viņus savā dzīvē citādāk, atrodot citus attiecību veidošanas ceļus.

Ja tu visu pārdomājot saproti, ka kāds cilvēks tev dod padomus ar mērķi tevi pazemot, tad tavs uzdevums ir skaidri komunicēt savas robežas. Piemēram, sakot ''Paldies, bet es gribēju tikai padalīties, man ir skaidrs, ko es darīšu'' vai vispārīgāk ''Paldies, es negribu par šo tēmu runāt. Es tev palūgšu, ja man vajadzēs tavu palīdzību''. Ja šim cilvēkam joprojām grūti neizteikt nelūgtus padomus, tad vari satikt viņu pēc iespējas mazāk vai vispār nesatikt, ja tas iespējams. Nevis tāpēc, lai sodītu otru, bet tāpēc, lai sargātu sevi. Robežu starp šiem var palīdzēt saskatīt speciālists.

Var būt vērtīgi paskatīties uz savām attiecībām ar palīdzības saņemšanu kopumā - tas ļaus labāk saprast savu reakciju. Ja esam visu varoši, tad mēdzam palīdzības piedāvājumus saskatīt kā īpaši traucējošus, jo var šķist, ka alternatīva ir ''būt vājam, nespējīgam, upurim''. Tomēr dzīve vienmēr nav tik kategoriska. Mēs varam gan būt stipri un neatkarīgi, gan vienlaicīgi pieņemt un prasīt palīdzību. Just sevi kā stipru ir labi, bet dažreiz ir vērtīgi paskatīties, vai tas mums neatņem iespēju veidot saikni ar apkārtējiem.

Atsauce:

Abele, A. E., & Hauke, N. (2018). Agency and communion in self-concept and in self-esteem. In A. E. Abele & B. Wojciszke (Eds.), Agency and communion in social psychology (pp. 52-64). New York, NY, US: Routledge.