Ilgtermiņa attiecībās ar partneri vai draugiem ir būtiski iemācīties komunicēt tā, lai otru nesāpinātu.

Ja mans godīgums ir vainojošs, noveļ atbildību, otru nievā, rada tikai nepārliecinātības sajūtu, tad varam sev pajautāt - kāpēc es to saku? Kāpēc jūtu vajadzību teikt "tavi draugi man nepatīk"? Vai man ir ieradums kritizēt, pamanīt trūkumus? Vai es nepieņemu otrā cilvēkā to personības daļu, kas ar draugiem atdzimst?

Angliski ir teiciens "honesty is the best policy" (tulkojot sanāk apmēram - godīgums ir labākā pieeja). Bet dažreiz nav gan. Pasakot visu, kas tobrīd ienāk prātā, ir nevis viedi un godīgi, bet gan impulsīvi, dažreiz arī manipulatīvi un kontrolējoši. Tāpēc jau emocionālās regulācijas prasmes ir prasmes, tās apgūstam, iemācāmies starp domu un pateikto ielikt pauzi.

Šie dotie piemēri nenozīmē, ka attiecībās nav problēmu un nevajag par šīm tēmām runāt. Tomēr komunicēt var dažādos veidos! Ja mēs mēģinām otru kaunināt, vainot par to, kāds viņš ir, kādi ir viņa draugi, tas nerada vietu konstruktīvai sarunai. Tas var radīt dusmas, arī kauna un vainas izjūtu. Tā nav laba recepte ilgtermiņa motivācijai pārmaiņām. Patiesībā, tas var radīt aizvainojumu, nepietiekamības sajūtu. Diez vai tās ir lietas, ar kurām gribam sadzīvot paši un likt sadzīvot otram.

Par komentāriem par ķermeni visdrīzāk uztaisīsim atsevišķu postu, bet kopumā, ja no mentālās veselības viedokļa, tad visveselīgāk būtu nekomentēt nedz svara zaudēšanu, nedz pieņemšanos svarā. Bet par to sīkāk citreiz.