Tā ir domāšanas kļūda, kuru sauc emocionāla spriešana.

Domāšanas kļūda, kas raksturo tendenci spriest, ka tāpēc, ka es to jūtu, tas ir patiess.

Piemēram, ja es jūtos stulbs un neglīts, es izspriežu, ka tātad es esmu stulbs un neglīts. Tā vietā, lai atpazītu, ka emocionālais fons var nākt no salīdzināšanās ar citiem.

Vai, ja es jūtu bailes, izspriežu, ka esmu reālās briesmās. Tā vietā, lai atpazītu, ka bailes var būt pirmā automātiskā reakcija dažādu iemeslu dēļ un patiesībā esmu drošībā.

Šis mēdz būt viens no panikas lēkmju mehānismiem un pamatā dažādiem aizspriedumiem pret jauno.

Tāpat varam spriest no pozitīvām emocijām.

Ja jūtos priecīga pēc randiņa, tātad izspriežu, ka otrs bija lielisks, interesants, rūpīgs.

Lai gan patiesībā sajūta var būt radusies no tā, ka ēdu mīļāko ēdienu un mani (!) joki bija lieliski. Randiņa kompanjons, iespējams, man neuzdeva nevienu jautājumu un mums nav nekā kopīga.